Virgas muiža

Interesanta ar to, ka saglabājusies vislabāk no visām citām Priekules novada muižām, bet zināms par to vismazāk. 1575. gadā Gerhards fon Nolde (1524 – 1597) to ieguva savā īpašumā no Adama fon Butlara un pievienoja pārējiem 1560. gadā lēnī piešķirtajiem īpašumiem – Gramzda, Mazgramzda, Kalēti. Tik daudz zinām, bet kas un kā Virgas muižā notika tālāk? Par to zināms ļoti maz. Kuri no Kurzemes Noldēm saimniekoja Virgas muižā? Kuru saimnieku laikā tikušas būvētas tās muižas ēkas, kuras šodien joprojām varam apskatīt? Kāpēc sanācis tā, ka Virgas un Gramzdas muižās baznīcas ar Noldu atbalstu tika celtas, bet galvenajā dzimtas īpašumā Kalētos ne? Kā tas sanācis, ka Otrā pasaules kara noslēguma kaujās, kad Priekules novadā tika izārdīts viss, Virgas muiža saglabājās tādā mērā, ka pēc kara varēja to atjaunot un izmantot tā, ka dažas no Virgas muižas vairākus simtus gadu vecajām ēkām varam izmantot joprojām? Jautājumu ļoti daudz. Atrast atbildes gribētos uz visām. Tās tiek un tiks meklētas. Šajā reizē daži sīki, tomēr interesanti atradumi.

Durvis-mīkla, kura joprojām minama

 

Ar skaistajām, grebtajām koka  divviru durvīm saistās kāda leģenda. To meistare it kā  bijusi pati baronese. Ieraugot lielās masīvkoka durvis, tā vien gribas aprunāties ar amata pratējiem. Viens saka: “Sievietei, tas nav pa spēkam! Tas viennozīmīgi nav baroneses darbs!” Otrs smejas”: “Baronese, kā tad!”

Kā tad īsti bija: varbūt grebšana  ir bijusi  kāda Noldes  ģimenes vīrieša hobijs, vai varbūt baronese noskatījusi kāda latviešu zemnieka talantu un pasūtījusi meistaram jaunas durvis? Kā radusies šī leģenda? Gribas ticēt, ka tomēr kāda loma baronesei šo skaisto durvju tapšanā ir bijusi. Varbūt durvis darinātas pēc viņas skicēm?  Varbūt pēc detalizēta vārdiska pasūtījuma? Vēstures dokumentos ziņu nav. Atliek vien minēt, kurš bijis skaisto durvju darinātājs.

Ko nozīmē durvīs grebtie romiešu cipari? Arābu ciparos tas izskatās šādi – 1700 X216. Ko nozīmē šie skaitļi? Zināms, ka durvis nav izgatavotas 1700. gadā, bet kad tad? Iespējams, tās gatavotas kādam svarīgam notikumam vai cilvēkam par godu. Varbūt Ziemeļu kara sākumam? Varbūt Kārlis XII  216 dienas uzturējies Virgā? Varbūt zviedri ieradās gada 216. dienā? Varbūt gada skaitlim 1700 jāpieskaita 216? Izvirzīto variantu daudz, pētīsim.

Wirgen un Kalleten muižas mūros

 

Virgas muižas savdabīgai celtniecībai ir visai ticams stāsts. Izrādās, – sākotnēji Virga ir bijis necils baronu Noldu lauku īpašums. Tāpēc kungi cēluši vienstāvīgu dzelteni krāsoto(šodien) ķieģeļu māju. Vēlākos gados, kad Noldu dēli sadalīja nedalāmo Kalētu – Gramzdas īpašumu, Virga atstāta kādam no jaunākajiem dēliem. Varbūt jaunais īpašnieks cēlis augstāko kungu mājas daļu  un arī  muižas saimniecisko daļu… Šajā Virgas muižkungu ēkas daļā redzami skaistie Wirgen ķieģeļi, kas iegūti netālajā ķieģeļceplī. Vietā, kur  dzeltenā vienstāvu ēka savienota ar augstāko baronu nama daļu, redzami Kalleten ķieģeļi. Kāpēc tā? Kāpēc vairs nav tikuši izmantoti Wirgen ķieģeļi? Kas bija noticis ar Virgas ķieģeļu cepli? Vai Virgā māli bija beigušies? Iespējams, ka Noldes izvēlējušies kā pamatcepli  attīstīt  Kalētos esošo un Virgas ceplis pārtraucis savu darbību.

Zviedriem ceļi izmirkuši

 

Ar zviedru karali Kārli XII saistās daudzi stāsti. Dažkārt tie mēdz būt nepatiesi, izdomāti un izpušķoti. Tomēr stāsts par to, ka zviedru karalis Spilves kaujā savu zābaku pazaudējis, bet tas vēlāk atradies Virgā, ir tīra patiesība!

  1. gadā Kārlis XII nolēmis ziemu pavadīt Virgas muižā. (Tā nebija nejaušība, jo Kristofers Ernsts fon Nolde, kas ap to laiku saimnieko Virgas muižā, bija pulka kvartīrmeistars – Zviedrijas armijas virsnieka militārā pakāpe). Tur atradusies visa zviedru armijas ģeneralitāte un arī militārā kanceleja. Vēstulē savai māsai, princesei Ulrikai Eleonorai, zviedru Kārlis XII rakstīja, ka laika apstākļi šeit esot ļoti nepatīkami un šim gadalaikam laikam pilnīgi neraksturīgi. Esot ļoti silts, kā pavasarī, bet riebīga migla, turklāt vējš, lietus, šķīdonis, ceļi izmirkuši…
Virgas muižas kalpotāji par fon Noldēm

20.gadsimta sākumā Virgas muižā dzīvoja un strādāja Dimzēnu ģimene – Marija (dz.1903.gadā)  un Žanis (dz.1891.gadā). Marija bija virtuves strādniece, bet Žanis – muižas kalpotāju darbu vadītājs un uzraudzītājs. Abu jaunības atmiņas, tāpat kā katram cilvēkam, ļoti spilgtas. Šis tas par dzīvi Virgas muižā caur Dimzēnu ģimenes bērniem un mazbērniem Z.Rūjas pārstāstā nu pieejams arī mums.

Marijas ģimene dzīvojusi vienā no Virgas muižas kalpu mājām – “Rožlejās”.  Rožu Virgas muižā bijis ļoti daudz. Tās še laikam no Vācijas ievestas un tikušas sastādītas pat gar ceļa malām, gandrīz līdz pašai Paplakai. Muižas parks arī bijis ļoti skaists. Tajā augušas mazas dzeltenas savvaļas tulpītes. Reiz kāds no muižas saimnieku bērniem dažas tulpītes izracis, pārnesis mājās, iestādījis un teicis: “Man būs kā pašam baronam.”

Baronese bijusi ļoti strādīga, muižas kalpotāju bērniem organizējusi Ziemassvētkus, bija arī priekšnesumi un dāvanas. Kādos Ziemassvētkos, kad Marija vēl bija pavisam maza meitene, baronese viņu uzcēlusi uz krēsla, lai meitēns varētu nodziedāt savu dziesmiņu. Tā kā baronese fon Nolde pati šuva un izšuva, tad bieži vien kalpotāju bērniem Ziemassvētkos dāvinājusi priekšautiņus, kādus tolaik nēsāja gan meitenes, gan zēni. Par baroniem vecmāmiņa vēl teikusi: “Baroni ir tādi paši kā mēs, tikai skaisti ģērbjas.”

Kādu reizi saslimis piķieris (muižas medību suņu kopējs, kurš piedalījās arī medībās). Barons uzrunājis savu virtuves strādnieci: “Marī, …” vācu cilvēki labprāt vāciskoja cilvēku personu vārdus. “Marī,” barons teicis, “kamēr piķiera nav, tu pabaro medību suņus. Tikai skaties, – nepārbaro.” “Marī”, protams, piekrita. Tikai meitene atklāja, ka barona medību suņi briesmīgi vāji, ar iekritušiem vēderiem.  Barona medību suņus meitene labi baroja, tikai kungam par to prieka nekāda nebija: vairāki suņi saslima un laikam kāds arī nomira. Barons jautājis Marijai, vai tie suņi tomēr nav pārbaroti. Ko meitenei bija teikt? Viņa taču gribēja to labāko.

Virgas muižas kungu mājas jaunā dzīve

Katrai ēkai ir savs mūžs un sava vieta laikā. Bija laiks, kad mūros skanēja vācu valoda, tika apspriestas lielas lietas, notika balles un dažnedažādi citi pasākumi. Ķēķī, vešūzī un citās saimniecības telpās skanēja latviešu valoda un meitas, virtuvē sapulcējušās, pa retam dziedāja baznīcas dziesmas. No 1935. gada līdz 2020. gadam agrākajā baronu mājā darbojās skola latviešu bērniem. Nu, 2021. gadā, atkal lielākas pārmaiņas. Virgas muižas kungu mājā tāpat skanēs latviešu valoda, tikai notikumi būs citi un citādāki. Kādi? To rādīs laiks.

 

 

Inga RAŠKOVA - Tūrisma organizatore Virgā
Ieva ŠTEINBERGA - Tūrisma organizatore Purmsātos
  • Raksta tapšanā izmantoti i-resursi un Z. Rūjas atmiņas
  • Foto – leišmalīte.lv, personīgais arhīvs