Priediens – interesanta vieta

Priekules dievidrietumu daļā aiz kūdras purva ir neliels mežiņš, kuru priekulnieki sauc par Priedienu. Interesanta vieta, kura kļūst arvien populārāka.

Ne pārāk tālu, ne pārāk tuvu pilsētas dienvidrietumu daļai. Tāpēc ērti pieejama visiem, kuriem patīk pastaigas dabā. Tuvu Priekules vidusskolai un daudzfunkcionālai sporta hallei. Tāpēc ērti pieejama dažāda vecuma grupu sportotājiem. Brīnišķīga vieta nūjotājiem, velosipēdistiem, kājāmgājējiem, staigātājiem, skrējējiem, meditētājiem, dabas vērotājiem un pētniekiem.

Kājāmgājējiem un velobraucējiem, bērnu ratiņiem  ērtas un drošas taciņas. Skaistas un interesantas gan ziemā, gan vasarā. Veiksmes gadījumā vienu otru meža dzīvnieku arī var ja ne satikt, tad vismaz dzirdēt.

Dabas vērotājs, pazinējs un aktīva dzīvesveida cienītājs I.Krūmiņš Priedienā atradis diezgan spēcīgu avotu. Tā ūdens kvalitātes analīzes pašlaik vēl nav taisītas, tomēr tie, kuri avota ūdeni pagaršojuši saka, ka esot labs.

Vēl viens interesants atradums atgādina to, ka Priediena mežam ir kāda saikne arī ar Priekules senāko vēsturi. Runa ir par apmēram 2 tonnas smago ceļa rulli, kurš nu novietots pie ieejas mežiņa ziemeļu pusē. Spriežot pēc gadaskaitļa uz ruļļa – 1911, no betona gatavotais darba rīks ir 109 gadus vecs.

1911.gadā Priekules muižā saimniekoja Nikolajs Nikolajevičs fon Korfs (1853 – 1917). Vēsturiskā ziņā ļoti nemierīgs, tomēr interesants laiks – divas revolūcijas, Pirmā pasaules kara sākums. 1911.gadā Priekulē jau darbojas pirmā dzelzceļa līnija Liepāja – Kaišadore (1871), 1915.gadā tika izbūvēta otrā – militārām vajadzībām. Priekulē jau bija slimnīca (1895), muižas kungu māja, kurā tagad darbojas skola, pēc Liepājas galvenā arhitekta Berči projekta bija atjaunota. Varētu domāt, ka, Priekules miesta saimnieciskajai dzīvei aktivizējoties, aktivizējas arī tā apkārtnes zemnieku saimnieciskā rosība. Bet tai nepieciešami ceļi.

Spriežot pēc ceļa ruļļa atrašanās vietas un pēc Priediena taciņu īpatnībām, tāds ceļš 20.gs. sākumā caur tagadējo Priedienu ticis izbūvēts. Lai arī nekādas lielceļš tas nebija, apkārtnes lauku saimniecībām tas varēja būt visai noderīgs.

20.-30.gados tagadējā mežiņa vēl nebija. Bija ceļš. 1937.gadā tagadējā Priediena teritorijā izbūvēja arī stadionu. Jā, jā, tāds Priekulē bija līdz pat 20.gs.50.gadu nogalei. Caur vai gar tagadējā mežiņa teritoriju vijās tuvējā kūdras purvā izraktās kūdras pārvadāšana nepieciešamais minivilcieniņa – bānīša – ceļš. Tagadējā mežiņa tolaik gan vēl nebija. Tā pirmsākums – priedes. Tās pēc 2.pasaules kara tikušas stādītas, bet pārējie koki laikam paši izauguši tad, kad šīs teritorijas aktīva izmantošana beidzās 20.gs.60.gados.

Cilvēki saka, ka Priedienā neparasta noskaņa. Tā varētu būt, jo mežs tomēr ir dzīvs organisms ar visai rosīgu iekšējo dzīvi – putni, augi, dzīvnieki, zeme un ik pa laikam arī cilvēki. Ir tur arī spēka vietas. Ja cilvēks zina, kas tas ir – dabas gari, tad var ieraudzīt arī tos.

Koordinātes: 56.43819883108273, 21.571480712890644