Paplakas muiža

 

Vispārējas ziņas:

Paplaka kā Plakakte zināma no

  1. gada, kad tā izlēņota

Heinriham Jodem, kura dzimtai

īpašums piederēja vairākus

gadsimtus, vēlāk muižas

īpašnieki ir  fon Zēfeldu dzimta,

tad Roppes un Korfi. Paplakas muižai piederējušas Joguļu (Jogeln) un  Mazpaplakas(Klein-Paplacken) pusmuižas.

 

 

Paplaka jeb
Zēpelte un Zēfeldi

Interesanti, ieraugot šo dubultnosaukumu, prātā nāk kaimiņos esošie  Purmsāti jeb Rumula, kuri tā tika  dēvēti valdošo baronu Rummelu dēļ. Vai ar Paplaku ir bijis tāpat ? Zēfeldi=Zēpelte?

Kas tad bija Zēfeldi? Tā bija sena bruņniecības dzimta, kuru 1620.gadā ierakstīta bruņniecības dzimtu reģistrā jeb matrikulā. Šajā reģistrā ierakstīja dzimtas, kuras bija pietiekami dižciltīgas un  viņus drīkstēja uzrunāt  ar titulu  “dižciltīgs”(Edel),vēlāk  “labdzimis”(Wohlgeboren). 1833. gadā Zēfeldiem piešķīra barona titulu.

Dažādos interneta resursos minēts fakts, ka tikai 1802.gadā baroni Zēfeldi nopērk Paplaku, bet papētot baronu ciltskoku rūpīgāk, kā pirmais nosaukts Heinrihs fon Zēfelds no  Paplakas un Joguļiem, kurš miris 1759.gadā Joguļu muižā, tātad  pirms 1802.gada. Laikā, kad vecais barons, visdrīzāk, jau dzīvo Joguļu muižā,  Paplakas valdījumu viņš atdevis savam dēlam Heinriham Ernstam. Pēc Heinriha Ernesta Paplakas muižu manto viņa   dēls-  Gerhards.

     

Vēlāk par muižas jaunajiem saimniekiem kļūst Gerharda meita Laura Anna Marija Ernestīne Šarlote un viņas vīrs Johans Fridrihs Adams fon der Ropps. Viņu  laulībā piedzimst 11 bērni.

 

Neparastais Ropps un 
brīnumainā Paplakas muiža

Roppu pirmsākumi Latvijas teritorijā meklējami Straupē, kura Teoderikam fon Bukshēvenam iedota lēnī. Kopš tā laika augstdzimušais dēvēts par Teoderiku no Straupes (Theodoricus de Raupena). Gadsimtu gaitā uzvārds mainījies Rope, Ropa, Ropp. Dzimta sadalījusies Vidzemes un Kurzemes atzarā, kur Vidzemas atzars izmiris jau 16. gs. 1620. dzimta ierakstīta bruņniecības dzimtu matrikulā, bet 1853. gadā saņem barona titulu.

Jaunais muižkungs tiek raksturots kā cilvēks, kas saprata mākslu un, kuram bija interese uz visu neparasto. Tas arī parādījās muižas apbūvē, bet īpaši kungu mājā, kuras atklāšana notika 1808. gada 24. jūnijā. Barons ar savu parādes zobenu pārcirtis zaļu lentu, un viesi varējuši ieiet jaunatklātajā namā.

Kungu mājas ieejas fasādi rotājušas kolonnas, interesanti bija veidots jumts, kā rezultātā īpaši tika izgaismota zāle ar tā saucamo virsgaismu. Grīdu klājis neparasti skaists parkets un telpas  sildījušas greznas krāsnis.

Paplakas muižas kungu māja pārsteidza ar īpašiem  sienu gleznojumiem – dekoratīvi stilizētiem romiešu motīviem un Pompeju sienu gleznojumu atdarinājumiem. Paplakas muiža bija vienīgais šāda dekoratīvās apdares ansambļa paraugs Latvijas arhitektūrā.

            

Interesanti, ka Pakrojā (Lietuvā) līdzīgi saimniekojis Paplakas barona Johanna Fridriha brāļa dēls Johans Teodors,  ieviesa īpašu stilu Pakrojas muižā.

Latvijas teritorijā  dzimta  saimniekojusi: Purmsātu, Dižizriedes, Jaunauces, Bikstu u.c. muižās.

 

Muižas noriets
un posts
  1. gadā mirst Laura fon Roppa un ar to arī beidzās muižas apbrīnus vērtā dzīve. Vēl pirms savas nāves viņa atdod muižu vecākajam dēlam Emerikam Juliusam, kurš pēc mātes un tēva (1856.) nāves muižu izīrē, jo pats pārvalda savas sievas muižu Daugavpils pusē. Savukārt viņa dēls, nākamais muižas īpašnieks, Leons Johans Mihaels ir kādu laiku dzīvojis Paplakā. Viņa 3 meitas Izabella, Vanda un Johanna dzimušas Paplakā.

1887. gadā muižu pārdod Priekules baronam Korfam. Līdz 1911. gadam ēku īrē Aleksandrs fon Bērs. Vēlāk paši Korfi pārceļas uz Paplakas muižu. 1920.gadā muižai paliek vien 50 h zemes, taču barons Aleksandrs un Tatjana Korfi tur dzīvo, pieņemdami jaunos dzīves apstākļus. Viņi dzīvoja ļoti pieticīgi un nevarēja atļauties rūpēties par lielo māju.

Latvijas brīvvalsts laikā  Paplakas muižas teritorijā tiek izvietots Latvijas armijas garnizons. 1939. gada oktobrī Latvija un PSRS parakstīja savstarpējās palīdzības paktu, tā saucamo Bāzu līgumu, jau tā pašā gada vēlā rudenī Paplakā ienāca sarkanarmieši, saveda kara tehniku un materiālus. Mazliet vēlāk Paplakas kara bāzi ieņem Vācijas bruņotie spēki. 1944.gadā muižu noposta.

Vēlāk muižas teritorijā izveidojas PSRS armijas garnizons.

 

Paplakas muižas
vieta šodien.

       

                                                                  

Par bijušo muižas varenību vairs tikai liecina skaistā kastaņu aleja un drupu aprises. Vietējie stāsta, ka kādreiz vēl drupu sienās varējis saskatīt sienu zīmējumus.

Pavisam nesen noslēdzies LEADER atbalstītais projekts “Trīspadsmit tūrisma informācijas zīmju izgatavošana un uzstādīšana Priekules novada Virgas pagasta dabas, vēstures un tūrisma objektos”, viena no šīm zīmēm izvietota pie Paplakas muižas drupām. Šīs informatīvās  zīmes uzstādīšana aktualizē un  atgādina, ka reiz  tur atradies viens no neparastākajiem muižas apbūves ansambļiem šai pusē.

 

  • raksts tapis izmantojot pieejamos internetresursus
  • foto- interneta resursi, personīgais arhīvs

 

Ieva ŠTEINBERGA,
Tūrisma organizatore Purmsātos

Paplakas muiža un muižas gatve