Pa 2. pasaules kara pēdām Priekulē un tās apkārtnē 1944./1945.g.

ATTĒLU GALERIJA APSKATĀMA ŠEIT

 

2. pasaules karš Priekulē “ienāca” samērā mierīgi. Laiks no 1941. gada vasaras līdz 1944. gada vasarai dziļā frontes aizmugurē arī bija samērā mierīgs: cilvēki strādāja, bērni apmeklēja skolu. 1944. gada rudenī situācija strauji mainījās. 1944. gada oktobrī Kurzemē izveidojās, tā saucamais “Kurzemes katls”, kuru dažreiz dēvē arī par “Kurzemes cietoksni”. Tā sauc vācu spēku ielenkumu Kurzemē.
1944./1945. gadā, kad vācu armiju grupas atkāpšanās ceļš pa sauszemi bija nogriezts. Cīņas par šo samērā nelielo Latvijas daļu ilga 6 mēnešus, zaudējumi abās karojošās pusēs bija milzīgi. Priekules apkārtnē vien dzīvības zaudēja 23 000 Sarkanās armijas karavīru. Vācu pusē kritušo skaits nav zināms.

Kāpēc? Par ko? Kādos apstākļos? Kas vispār šeit – Priekulē un Priekules novadā – notika? Atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem 75 gadus pēc kara vēl varam pagūt noskaidrot

Kara sākums – Gramzda, Priekule, Krote.
Nelielo pilsētiņu Latvijas dienvidrietumu daļā – Priekuli – 2. pasaules karš sasniedza 1941. gada 22. jūnijā. Pilsētā pa ceļu Skoda – Gramzda – Priekule tas “ienāca” no dienvidiem.
Kā stāsta notikumu aculiecinieki, viss notika samērā mierīgi, bez lieliem incidentiem.

Jūnija vidus – cilvēki katrs savos darbos un gaidāmo Līgo svētku noskaņās. Laimonis Jaunzemis, tolaik vēl mazs puika, dzīvoja aiz tagadējiem Brāļu kapiem.
22. jūnijā viņš netālu no mājām ganīja govis. Tuvējais Sarkanās armijas1 garnizons likās tukšs. Tomēr no turienes iznāca karavīrs un lika zēnam dzīt govis kaut kur tālāk, prom
no garnizona teritorijas. Zēns paklausīja.

Neilgi pēc tam pa ceļu no Skodas puses pilsētai tuvojās vācu karavīri. Sākās šaušana. Laimonis atceras, ka viena otra lode ieurbās zemē turpat ganībās, saceļot nelielus putekļu mākonīšus. Tie govīm likušies interesanti, un lopiņi centušies tiem piekļūt, lai apskatītu, kas tur zālē kustas. Laimoņa ģimene šo laiku pavadīja, aizslēpusies aiz klēts. Šaušana nav bijusi ilga. Kad viss noklusa, tad saimniecības pagalmā ienācis kāds vācu karavīrs, devies taisni uz staļļa bēniņiem, kur izplēsis jumtā caurumu un ar binokli kādu laiku skatījies pilsētas virzienā. Pēc tam vācieši atstājuši vairākus sargposteņus un devušies tālāk – uz Priekuli.

Padomju Savienības bruņotos spēkus 2.pasaules kara aprakstos mēdz dēvēt dažādi – Sarkanā armija, Padomju armija vai vienkārši “krievi” (pretstatā nacistiskās Vācijas bruņoto spēku vienkāršotajam nosaukumam “vācieši”. ) Šajā stāstā sarkanās vai padomju armijas nosaukuma izmantojums izriet no informācijas avota autora pieņemtā. Abu valstu bruņoto spēku saīsinātais nosaukums “krievi” vai “vācieši” lietots tikai un vienīgi teksta uztveres atvieglošanai.

Laimoņa vienaudzis Elmārs Pencis arī atceras 1941. gada jūnija vidu. Viņš stāsta, ka neilgi pirms vācu ienākšanas virs pilsētas riņķojusi vācu lidmašīna. Tā izlūkojusi apkārtni. Naktī bijis „kaut kāds šurum-burums”, Elmārs atceras, ka tēvs noteicis:
„Aizbrauca.” 23. jūnija rītā pa Liepājas ielu Priekulē iebraukušas 5 krievu tanketes. Tēvs devies uz darbu Priekules patērētāju biedrībā, bet drīz vien atgriezies un teicis: „Vācieši Priekulē.” Esot ienākuši divi vācu virsnieki, paņēmuši biedrības vieglo automašīnu „Ford” un smago automašīnu arī. Tad Elmārs dzirdējis šaudīšanos. No Paplakas ielas krustojuma šāvis vācu lielgabals.

Elmārs atceras arī vācu lidmašīnas „Meseršmits” zemo lidojumu, vajājot un mēģinot nošaut kādu krievu tankistu, kurš līkločiem skrējis pāri druvai netālu no Elmāra mājām, mēģinot no šāviņiem izvairīties. Karavīram tas izdevies, un viņš paslēpies tuvējā birzī. Vāciešu ienākšana Priekulē beigusies ap diviem dienā. Elmāra mājās ienācis vācu karavīrs un jautājis, vai te neesot krievu. Pēc noliedzošas atbildes karavīrs aizgājis un kopā ar savu vienību devies tālāk.

23. jūnija rītā Laimoņa tēvs bija devies uz pienotavu nodot pienu. Ap to laiku, kad vācieši ienāca pilsētā, Laimoņa tēvs zirga pajūgā pa tagadējo Vaiņodes ielu braucis mājās. Dzirdējis šāvienus, redzējis vācu karavīrus sakrītam grāvī, lai ieņemtu kaujas pozīcijas. Ieraudzījuši Laimoņa tēva pajūgu ar piena kannām, vācieši apturējuši viņu un prasījuši, kas tur ir. Braucējs atbildējis, ka piens. Vācieši paķēruši kannu un steigušies prom no pajūga. Laimoņa tēvs nodomājis, ka kannu viņam vairs neredzēt, bet, nē, pēc brītiņa vācieši atgriezušies, atdevuši kannu un pajūgs varēja doties tālāk.

24. jūnija rītā ap desmitiem vēl kāda krievu karavīru nodaļa, steidzoties gar Elmāra mājām, atstājusi Priekuli. Karavīri ar šauteņu laidēm izsituši žogā caurumu, tad pa taisno – birzītē iekšā. Vēl daži karavīri bija paslēpušies lielajā notekgrāvī pie šķūņa Raiņa un Aizputes ielas stūrī. Mehāniķis Gūža redzējis to, kas notika tālāk. Kādi vācieši apšaudījuši krievu karavīrus no maiznīcas puses. Krievi nav šāvuši pretī. Tad vācu karavīri apgājuši apkārt gar kapiem un dīķiem, pienākuši pie krievu karavīriem no mugurpuses – no ķieģeļnīcas puses. Tad arī visi grāvī guļošie tikuši nošauti.

Elmārs stāsta, ka pēc Priekules ieņemšanas viena no piecām krievu tanketēm sašauta palikusi pie Knīveriem, viena – pie stacijas, viena – tagadējā Vaiņodes ielā pie pagrieziena uz veco ceļu. Visas bijušas sašautas. Bet viena tankete, nesašauta, palikusi vecajā muižas dārzā. Tā puikām bijusi liela laime, – varēja tajā ielīst, izpētīt, grozīt stobru, spēlēties ar visu, kas tajā bija, un pētīt, kā ielikt šāviņu un kā izšaut. No šaušanas gan nekas neesot sanācis, jo zēni tā arī nav varējuši atklāt, kā pilnīgi jaunās, vēl pēc krāsas smaržojošās tanketes šaušanas mehānisms darbojas. Krievu tanketes, pamestas pilsētā, stāvējušas kādu nedēļu.

Pirmajās kara dienās kāds vācietis netālu no Elmāra mājām atlaidies zālītē atpūsties: formas tērpa piedurknes uzrotītas, mašīnpistole nolikta blakus, vācietis guļ saulītē. Tēvs teicis mammai, lai piedāvā vācietim ko ēdamu. Mamma paņēmusi pāris vārītas olas un kurzemnieku skābputru, iznesusi laukā. Vācietim sievietes piedāvātā vira likusies ļoti dīvaina, bet, kad pagaršojis, tad priecājies, ka esot ļoti laba.
Elmārs Pencis un Laimonis Jaunzemis stāsta, ka ‘vācu laiki’ Priekulē bijuši mierīgi: cilvēki tāpat kopuši savus laukus, pieaugušie gājuši uz darbu, bērni – uz skolu. Abi tolaik bija puikas, tāpēc atmiņā palicis puikām svarīgais. Laimonis atceras, ka krievu armijas garnizonu vācieši neesot izmantojuši. Viņi tuvāk lielceļam bija iekārtojuši paši savu. Vietējo iedzīvotāju pienākums bija apgādāt vācu karavīrus ar pārtiku. Laimonis vairākas reizes vācu karavīriem nesis olas. Nevārītas. Kādu reizi vācu kareivis puikam skaidrojis, ka vajag nest vārītas olas: noņēmis cepuri, ielicis tajā atnestās olas un zem tās iededzinājis uguni, lai zēns saprot, kas vajadzīgs.

Kādu laiku vācu garnizonā bija manāmi gūstekņi, kurus vācieši apkārtnes lauksaimniekiem piedāvājuši kā palīgus lauku darbos. Laimonis atceras arī suņus un nartiņas, ar kurām no kara lauka izved ievainotos. Kādu reizi Laimonis kopā ar brāli nācis mājās no skolas. Netālu no mājām zēni satika vācu kareivi, kurš bija izvedis divus suņus pastaigā. Suņi bija bez pavadas, un tajā reizē nez kādu iemeslu dēļ abi suņi zēniem uzbruka. Puikas glābās četrrāpus lazdu krūmā. Vācietim toreiz bija krietni jānopūlas, lai suņus nomierinātu. Bērni toreiz savainoti netika, tikai drēbes tika saplēstas. Mamma nesusi zēnu drēbes vāciešiem rādīt un lūgusi karavīrus stingrāk pieskatīt suņus. Laimīgā kārtā šāda sadursme ar suņiem zēniem gadījusies tikai vienu reizi.

Gramzdas novadpētniecības materiālos atrodamas ziņas par to, ka, vācu karaspēkam 1941.gada jūnijā Gramzdā ienākot, vācu karavīru kolonnas un kara tehnika virzienā uz Priekuli plūda vairākas dienas. Gramzdas baznīca tika nodedzināta, tomēr citas nekādas sadursmes nebija. Vācieši Latvijā ienāca pārāk pēkšņi. Vairākas sadursmes starp Gramzdas aizstāvjiem un vāciešiem notika 1941.gada jūnija beigās. Tā kā abu sadursmēs iesaistīto pušu spēki nebija līdzīgi, tad tās beidzās ar vāciešu uzvaru.

1.att.Vāciešu un Gramzdas aizstāvju sadursmes 1941. gada 28. un 29. jūnijā

Kroteniece Marija Jansone 1941.gada Jāņu vakaru atceras tā: “Bija Jāņu vakars, taču tālumā grand sprādzieni, visa pasaule murd. Cilvēkam nelaba jušana. Saimnieks ar saimnieci paņem bērnus un zirgus un ved uz mežmalu. No “Zemīšiem” atbrauc saimnieks ar saviem zirgiem. Tas bija pagasta vecākais. Saka, ka kaut kas labi nebūs, ja ies cauri armija, – atņems zirgus. Pa radio spēlē jautra mūzika. Dzirdu, ka brauc daudz mašīnu, bet parasti tās brauca reti. Visi brauca uz Vārtāju, tur bija zirgu iznomāšanas punkts. Tur bija poļu virsnieki, kuri ar zirgiem 1939. gadā nāca uz Latviju.”

“Kurzemes katla” izveidošanās

1944. gada jūnija otrajā pusē Sarkanās armijas uzbrukums nacistiskās Vācijas spēkiem beidzās ar Baltkrievijas, Austrumlietuvas un Austrumlatvijas ieņemšanu. Kurzeme palika vācu rokās. Oktobra vidū Sarkanā armija sasniedza Baltijas jūru pie Mēmeles. Līdz ar to Kurzemē dislocētajiem vācu spēkiem atkāpšanās ceļš pa sauszemi tika nogriezts.

2.att. “Kurzemes cietoksnis” 1944./ 1945. g.

 

3. att. Vācu armiju grupas “Ziemeļi” izvietojums Kurzemē 1944. gada 22. oktobrī

Kurzemē, starp Tukumu, Liepāju un Ventspili, dislocēto vācu armiju grupu “Ziemeļi” no vienas puses “ieskāva” jūra, no visām pārējām – Sarkanā armija. Galvenie Sarkanās armijas spēki virzījās tālāk – Polija, Vācija, Berlīne, bet apmēram 32 vācu armijas divīzijas, tostarp Latviešu leģiona 19.divīzija līdz pat 1945.gada maijam palika šeit – Kurzemē. Šo teritoriju sāka dēvēt par “Kurzemes katlu” vai “Kurzemes cietoksni”. Abi nosaukumi tēlainā formā, tomēr ļoti precīzi raksturo to, kas 1944./ 1945. gadā līdz nacistiskās Vācijas kapitulācijai šeit bija un kas notika.

“Kurzemes cietoksnis” tiešām bija kļuvis par īstu cietoksni. Te bija sakoncentrēti tādi vācu militārie resursi, ka pat pēc sešām lielām un smagām kaujām Sarkanajai armijai šo “cietoksni” ieņemt neizdevās. “Kurzemes katls” ar lielāku vai mazāku intensitāti “vārījās” dienu un nakti. Vācu vēsturnieks F. Kurovskis savā grāmatā “Nāves katls Kurzemē. Armiju grupas “Ziemeļi” cīņu hronika 1944. – 1945.”2 raksta, ka kādu no Kurzemes kaujām ievadīja vienlaicīgi no apmēram 2000 stobriem raidīta Sarkanās armijas artilērijas uguns. Zeme ap frontes līniju rībējusi un vibrējusi tā kā zemestrīcē.

Priekulnieks Elmārs Pencis 1945.gada sākumā dzīvoja pie radiem Aizvīķos. Viņš atceras, ka Priekules kaujas laikā 1945.gada februārī, pieliekot ausi pie zemes, Aizvīķos varēja dzirdēt tās dunēšanu. Kad kaujas pierima, tad zeme klusējusi. Tā Elmārs ik pa laikam klausījies, kas notiek Priekulē.

Gramzdas novadpētniecības materiālos par situāciju Gramzdā 1944. gada 2. pusē stāstīts tā: “Jau 1944.gada jūlijā Gramzdas dienvidaustrumu daļā – Aizvīķos – dzirdēja tuvojošās frontes dunu. Gaisā arvien biežāk manīja padomju lidmašīnas, bet pa ceļiem brauca vācu kara transports, galvenokārt naktīs, slepus, bez ugunīm.

Septembra beigās, kad 2.Baltkrievijas frontes karaspēks uzsāka cīņas par Rīgas atbrīvošanu, bet 1. Baltijas un 3. Baltkrievijas frontes karaspēks deva spēcīgus triecienus Klaipēdas virzienā, lielas kaujas sākās rietumos no Šauļiem.

Ilaiķu – Aizvīķu -Priekules virzienā uzbruka 2. gvardes armijas kreisais spārns.

Oktobra sākumā, kad padomju armija bija ieņēmusi Vaiņodi un Ilaiķus, nelielas vācu karaspēka daļas atkāpās caur Aizvīķiem.

8. oktobra pievakarē lauku starp Aizvīķu parku un Robežnieku mājām ieņēma padomju artilēristi. Frontes līnija, pēc kauju norises spriežot, stiepusies no Zariņu mājām uz Dāmu un Mazdāmu. 10. oktobrī, kad padomju karaspēks, sasniedzot Baltijas jūras piekrasti dienvidos no Liepājas nogrieza atkāpšanos uz Austrumprūsiju, Gramzdā bija redzama ugunsgrēka atblāzma Liepājas virzienā. pēc padomju Informācijas biroja ziņām, šajā laikā spēcīgi tika bombardēta Liepājas osta.

Ielenktie vācieši Gramzdas – Priekules rajonā pretojās ļoti sīvi, tādēļ mūsu karaspēks virzījās uz priekšu lēnām, izcīnot asiņainas kaujas par katru kvadrātmetru zemes.

Sakoncentrējuši spēkus Liepājas apkārtnē, vācu karaspēka pretuzbrukumi kļuva arvien biežāki un niknāki. Tie sagādāja padomju karaspēkam smagus zaudējumus.

Kauju smagumu iznesa 6. gvardes armija, kurai nācās izstiept savu fronti 70 km garumā no Viekšņiem līdz Gramzdai.
Tagadējā Gramzdas teritorijā bija izvietoti 3 lieli hospitāļi – Aizvīķu pilī, Aizvīķu pamatskolā un Ozolbunčos.

Lūk, ko atceras kauju dalībnieks Razdobrejevs no Hakasijas: “… lauku vidū bija
atsevišķi ierakumi balsta un rokas ložmetējiem. Mūsu karaspēks tos ieņēma triecienā. Viss lauks bija klāts vācu un mūsu kareivju līķiem. Pārskrējienā, lai atjaunotu sakarus, kādā ierakumā lauka vidū ieraudzīju divus līķus – mūsu automātists rokām nožņaudzis vācu ložmetējienieku, bet pats bija kritis vai nu no lodes, vai mīnas.”

1944. gada oktobra vidū 6.armija atradās apmēram 0,5 km no Gramzdas centra, bet vācu karaspēks bija nostiprinājies rietumos, Grudulišķes mežos. Liekas, ka Gramzdu pilnīgi atbrīvoja tikai 1945. gada janvāra beigās vai februāra sākumā 6.armijas un 87. Sarkankarogotās Perekopa divīzijas kopējiem spēkiem, gatavojoties Priekules atbrīvošanai.” Gramzdas novadpētniecības materiālos atrodama arī šāda Sarkanās armijas virzības shēma.

4. att. Sarkanās armijas virzība no Kalētiem uz Priekuli, 1944. gada decembris – 1945. gada februāris

Ieskats krotenieces Laimas Venskavas dienasgrāmatā sniedz nelielu priekšstatu par to, kas 1944. un 1945. gadu mijā notika Krotes pusē.

  • 1944. gada otrajā pusē frontes līnija tuvojās. No Krotes un apkārtējiem pagastiem bija jābrauc rakt tranšejas un būvēt nocietinājumus. Jārok bijis jebkādos apstākļos, pat lietus gadījumā.
  • Jau 1944. gada 9. oktobrī sākās vācu izvietošanās pa zemnieku sētām. Viņiem bija jāatdod visplašākās telpas mājā, pašiem mājiniekiem nācās saspiesties mazākās istabiņās. Vārtājniece Laima Venskava, kurai tolaik bija 14 gadi, savā dienasgrāmatā apraksta savus tuvojošās frontes iespaidus: “Latvija atkal deg kara ugunīs. Turpat Vārtājā “Kalnleju” mājās tika ierīkota vācu karavīru slimnīca. –
  • Ap 17. oktobri no Ezeres puses izlauzās neliela padomju armija kājnieku vienība. Pret skaitliski nelielo grupu vācieši virzījuši divus “Tiger” tipa tankus un kājnieku grupu. Pirmās cīņas par Vārtāju bija sākušās.”
  • 1944. gada 5. novembrī vācieši deva pavēli vietējiem iedzīvotājiem – doties dziļāk frontes aizmugurē. Cilvēki asarām acīs atstāja savas mājas, ņemot līdzi vien to, ko rokās varēja paņemt. Vispirms viņi devās uz kaimiņu pagastiem. Kad frontes līnija tuvojās, tad – tālāk, uz Vecpili, Rāvu, Aizputi, Gudeniekiem un par uz Ēdoli. Daudziem nācās no Krotes aizbraukt tumsas aizsegā. Labākās drēbes un citas labākas mantas tika ieraktas zemē, virsū atstājot tehniku vai ko citu. L.Venskava dienasgrāmatā raksta, ka lielāko daļu noslēpto mantu pēc kara tomēr nav izdevies atrast, – viss jau bijis savākts.
  • 1945. gada ziemā lietus mijās ar sniegu. Bija slapjdraņķis. Tomēr labi, ka nebija stipra sala. Tādos apstākļos daudzi aukstuma dēļ nebūtu izdzīvojuši. Krotē “Velēkņu” mājās, vācu karavīru apsargāti, dzīvoja krievu gūstekņi. Viņiem bija jārok tranšejas, jātaisa nocietinājumi. Pie “Būdnieku” mājām pa mežu taisīja stipru dambi no kokiem. To vēl tagad sauc par Knipeļu dambi. Krievu gūstekņi vakaros dziedājuši senās krievu tautasdziesmas. Tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri neaizbrauca bēgļu gaitās, bija jāiet rakt tranšejas, bet sievietēm jāiet karavīru virtuvēs taisīt ēst.

1945. gada februārī sākās viena no pašām asiņainākajām “Kurzemes katla” kaujām. I.Didrihsone 2002. gadā stāstījusi: “Lielais uzbrukums bija februāra beigās. Vienu rītu ap pulksten deviņiem bija artilērijas uzbrukums, kā raganu katlā vārījās. Nevarēja pat galvu pabāzt pa durvīm ārā. Logi, durvis, stikli gāja pa gaisu. Redzēju, kā “Katjušas” šauj uguns sienu. No parka stūra uz “Kapeniekiem”. Vāciešiem no tām bija visvairāk bail.” I.Didrihsone stāstījusi arī par to, ka lidmašīnu kaujas no zemes cilvēki skatījušies kā izrādi. Pie “Priedniekiem” viena nokritusi, trīs vīri ar izpletņiem izlēkuši. Vācieši tūlīt skrējuši gūstīt. Tās lidmašīnas detaļas vēl tagad (2002. gadā) mežā esot. Krievu bumbvedējs no “Cepļiem” taisnā līnijā uz “Upmaļiem” bēris bumbas ik pa 100 m.

Frontes līnija Krotes apvidū 1945. gada ziemā vijās starp mājām “Kalnublažģi” – “Ripeļi” – “Zvārguļi” – “Kalnzemji” – “Baloži” – “Būdnieki”- “Ķeiri”. Vācu nocietinājumi lauku mājas vairākas reizes gājušas no rokas rokā: tad vācu, tad krievu, tad vācu, tad atkal krievu rokās.

“Kurzemes katlā” ieslēgto vācu spēku resursi un pretestības potenciāls bija tik ļoti liels, ka ārkārtīgi smagas cīņas par šī samērā mazā zemes pleķīša atbrīvošanu ilga veselus sešus mēnešus. Tikai pavēle ielenkt un, sašķeļot vācu armiju grupu, sakaut šeit iesprostotos vāciešus tā arī netika izpildīta. Tik liels bija vācu karaspēka pretestības spēks.

Tāpēc nav brīnums, ka Kurzeme 2. pasaules kara laikā cieta vissmagāk. Vairākos novados, arī Priekules novadā, kaujas bija tik spēcīgas, ka ne tikai mājas, bet veseli ciemi tika iznīcināti līdz pašiem pamatiem – līdz zemei. Tā, piemēram, Gramzdas centrā no visām ēkām pāri palika tikai divu ēku drupas -baznīca un nabagmāja; bet Priekulē no apmēram 200 mājām pāri palika kādu septiņu ēku drupas, pārējās visas – kā no zemes saslaucītu gružu kaudzītes. Līdzīga situācija bija visur – sagrauts, saspridzināts, sadedzināts bija pilnīgi viss.

Priekules pilsētas likteni lielā mērā noteica stratēģiski ļoti nozīmīgās dzelzceļa līnijas Liepāja – Priekule – Vaiņode – Rīga un Priekule – Skoda – Možeiķi – Klaipēda. Tāpēc Priekules pilsēta bija tik ļoti vajadzīga gan vienai, gan otrai karojošajai pusei. Kontrole pār šo dzelzceļa līniju punktu ļāva kontrolēt abas dzelzceļa līnijas un visai plašu teritoriju ap tām. Tāpēc 1944.gada otrajā pusē Priekulē dislocētie vācu spēki pilsētā un tās apkārtnē izbūvēja tādu nocietinājumu sistēmu, par kuru varēja teikt “neieņemama”.

Kurzemes atbrīvošanas kaujas no 1944.gada 15.oktobra līdz 1945. gada 3. aprīlim

Sarkanās armijas 1.Baltijas frontes stratēģiskais uzdevums Kurzemes atbrīvošanā bija sašķelt šeit “iesprostotos” vācu spēkus divās daļās, lai tad tos sakautu un Kurzemi atbrīvotu. Laikā no 1944. gada oktobra līdz 1945.gada aprīļa sākumam notika 6 lielas un ārkārtīgi smagas kaujas (lielkaujas), tikai uzdevumu izpildīt tā arī neizdevās: frontes līniju izdevās uz rietumiem pavirzīt tikai par dažiem, dažviet tikai par 2 kilometriem. Tas arī viss. Laimīgā kārtā situāciju atrisināja notikumi 2. pasaules kara galvenajā frontē – Eiropā: 1945.gada 8.maijā nacistiskā Vācija kapitulēja, un 2.pasaules karš Eiropā beidzās.

5. att. ”Kurzemes katla” dienvidu daļas fronte līnija 1944. gada oktobrī un 1945. gada aprīlī

Par to, kas un kā notika tieši Priekulē un Priekules apkārtnē, ziņu nav īpaši daudz. Varbūt tāpēc, ka no tiem abu karojošo pušu karavīriem, kuri šeit cīnījās un kuri būtu varējuši ko pastāstīt, izdzīvoja ļoti nedaudzi. Varbūt tāpēc, ka pat izdzīvojušajiem nebija pilnīga priekšstata par to, kas šeit notika. Vācu vēsturnieks F. Kurovskis savā grāmatā piemin tādas situācijas, kurās lielāku armijas vienību komandieri brīžiem nezināja, kur viņu padotie atrodas un kas vispār notiek. Pēc vācu vēsturnieka Franča Kurovska grāmatā “Nāves katls Kurzemē. Armiju grupas “Ziemeļi” kauju hronika 1944 –1945” apkopotās informācijas redzams, ka laikā no 1944. gada 14. septembra līdz 22. oktobrim Sarkanā armija veica spēcīgu uzbrukumu Baltijas virzienā. Jau 15. oktobrī tika ieņemta Rīga. Šī iemesla dēļ vācu armiju grupa “Ziemeļi” izrādījās piespiesta pie Baltijas jūras teritorijā starp Tukumu un Liepāju. Kurzemē izveidojās tāds kā pusloks, kurā tika ieslēgtas 35 armiju grupas “Ziemeļi” divīzijas. Vēl vairākas militāras vienības šeit ieradās, atkāpjoties no Rīgas un tās pievārtes. Liepāja šajā teritorijā bija pats galvenais komunikāciju un transporta centrs. Visiem bija skaidrs, ka Sarkanā armija darīs visu, lai šo pilsētu ieņemtu pēc iespējas ātrāk, tā nogriežot vācu spēkiem jebkādu atkāpšanās ceļu.

Vācieši gatavojās cīņām. Trešā SS vācu tanku korpusa tankists Vilhelms Tike savā atmiņu grāmatā “Uzticības traģēdija. Vācu tankista atmiņas 1943 – 1945” par to, ka 12.oktobrī motorizētā SS “Nordland” divīzija tika pārsviesta uz “Kurzemes katla” frontes dienvidu daļu. Tās sastāvā bija arī 3.tanku divīzija un atmiņu grāmatas autors V.Tike, kurš savā grāmatā raksta: “SS “Nordland” divīzija šķērsoja Kurzemi. Devās garām Frauenburgai (Saldus). Kļuva arvien tumšāks. Degošie ciemi un mājas liecināja par to, ka frontes līnija tuvojas.”

15.oktobrī vācu spēki teritorijā starp Skodu un Priekuli pēc V. Tikes ziņām bija izkārtojušies apmēram tā:

  •  23.SS “Norvēģija” pulka 2.bataljons – ziemeļos no dzelzceļa līnijas Priekule – Vaiņode, augstienē 39,1. o SS pulka “Norvēģija” 3. bataljons – dienvidos no dzelzceļa līnijas, atbalsta punkts augstienē “Zirga galva”, līdzās 24.SS “Danmark” pulka 2.bataljonam austrumos
    no Maztrekņi.
  • 24.pulka “Danmark” 2.bataljons – Maztrekņi – Truzi5 – Trekņi.
  • 24.pulka “Danmark” 3.bataljons – Gruduļi – Birkstaļi – purvs Purmsātu dienvidos.
  • 49.SS pulka “De Roiter” 2.bataljons – pie dzelzceļa austrumos no Annenhofas.
  • 49.SS pulka “De Roiter” 1.bataljons – pie dzelzceļa Priekule – Skoda līdz augstienei 17,1 Ozolu rajonā.
  • Aignera cīņas grupa (atliekas no uzbrukuma ieroču grupas brigādes “Nīderlande” un citām vienībām) – no Ozoliem līdz Flossenai (?). Upīte Alda, kur LietuvasLatvijas robežā un vienlaicīgi arī 11.kājnieku divīzijas zonas robeža.
  • 3.vācu tanku korpusa komandpunkts – Goldniekos, 2 km austrumos no Zustenas (Susta)
  • Divīzijas “Nordland” komandpunkts – Māķos, rietumos no Vārtājas pie galvenā ceļa Priekule-Liepāja.
  • Brigādes “Nordland” komandpunkts – māju grupa dienvidaustrumos no Zustenas (Susta).
  • Galvenais pārsiešanas punkts – Paplakā.
1. Kurzemes kauja 1944.gada 15. – 22.oktobris

Sarkanā armija gar jūras krastu 16.-18. oktobrī spēja ieņemt Rīgas Jūrmalu, Sloku un Ķemerus, taču cieta neveiksmi uzbrukum  no Dobeles uz Džūksti, Vērmahta karaspēku izdevās atspiest tikai par 2 km.

Spriežot pēc bijušā vācu tankista V.Tikes atmiņām un vācu vēsturnieka F.Kurovska pētījuma, karadarbība “Kurzemes katla” frontes dienvidu daļā notika nepārtraukti, tas “vārījās” visu laiku – gan lielo Kurzemes kauju laikā, gan to starplaikos.

3.vācu tanku korpusa tankista V.Tikes atmiņas sniedz nelielu priekšstatu par to, kas no 1944.gada 16.oktobra līdz 22.oktobrim notika dienvidos no dzelzceļa līnijas Priekule – Skoda, ap augstieni “Zirga galva” un Trekņu tuvumā un pie ceļa Gramzda – Purmsāti. Tur vairākas kaujas izcīnīja SS “Nordland” divīzija, SS “Norvēģija” pulks, SS “Danmark” 24.pulks. Padomju spēku uzbrukumi vācu spēkiem dzelzceļa līnijas aizsardzībā turpinājās līdz pat 22.oktobrim, bet vācu vienības savas pozīcijas noturēja.

Netālu no “Trekņiem” dislocētā SS “Danmark” 24. pulka pozīcijās 16. oktobrī arī notika niknas cīņa. Bīstamais padomju uzbrukuma virziens – autoceļš GramzdaPurmsāti. Izstieptais vācu aizsardzības posms bija visai trūcīgi nostiprināts. Pēc spēcīgas artilērijas un mīnmetēju apšaudes “Danmark” pulka 11. rotai nācās atkāpties uz rietumiem no Trekņu papeļu 6 alejas. Aizsardzības līnijā radās bīstams “caurums”. Pretinieks to, protams, izmantoja, – uzbruka. Ar lieliem zaudējumiem, tomēr šo uzbrukumu izdevās atsist. Vakarpusē situācija kļuva kritiska. Padomju karavīri lielā skaitā tuvojās pa daudzajiem dziļajiem grāvjiem. Vācieši turējās pēdējiem spēkiem. Naktī uz 17. oktobrī padomju uzbrukums pierimās, un vācieši pārkārtoja savu spēku izvietojumu tā, lai aizsardzības līnija tiktu nosegta vienmērīgi. Uz priekšējo aizsardzības līniju tika nogādāta pārtika un munīcija, no turienes uz aizmuguri – ievainotie un kritušie. 17. oktobra rītā ap plkst. 9.00 visu vācu aizsardzības zonu pārklāja nāvējoša artilērijas un mīnmetēju uguns. 20 minūtes vēlāk tā negaidot noklāja arī vācu aizsardzības līnijas aizmuguri. Ar “Urā!” saucieniem padomju karaspēks metās uz vācu pozīcijām. Uzbrucējus sagaidīja vācu ložmetēju un karabīņu uguns, sprāga smago ieroču lādiņi. Vāciešiem izdevās atsist arī šo uzbrukumu.

18.un 19.oktobrī vairākas kaujas notika SS “Danmark” 24. pulka 3. bataljona zonā – Gruduļi – Birkstaļi – purvs Purmsātu dienvidos. Tās nebija pārāk smagas, tomēr atsist vajadzēja arī tās. Divas reizes kaujas gaitā aizsardzības līnijās atkāpušos vācu vienību dēļ autoceļa Gramzda – Purmsāti tuvumā izveidojās bīstami aizsardzības pārrāvumi. Pretinieks tos, protams, izmantoja. Ar vairākiem piegājieniem vācu vienībām izdevās tos piesegt naktī no 23.uz 24.oktobri.

Nākamajās dienās, pēc V.Tikes stāstītā, pretinieks esot bijis “samērā mierīgs”. Padomju smagās artilērijas aktivitāte bija kļuvusi par ierastu lietu. Pēc katras nakts no rotām ziņoja par labi dzirdamu tanku ķēžu skaņu no Trekņu puses, bet dienā rotas ziņoja par masīvu pretinieka kustību. Pēc šīm ziņām varēja spriest, ka pretinieks gatavo jaunu uzbrukumu. Tādas pašas ziņas pienāca arī no pulka “Norvēģija” frontes zonas dzelzceļa tuvumā. No vācu puses stāvoklis nebija apmierinošs. Tanku vienību virsnieki pētīja apkārtni un iespējamās kaujas sākuma pozīcijas. Notika drudžaina vācu aizsardzības pozīciju būvniecība un nostiprināšana.

24.un 25.oktobrī – parastie novērojumi un parastā pretinieka darbošanās.

Vēsturnieks F.Kurovskis raksta: “10.vācu armijas korpusa komandieri bija sagatavojuši grandiozu uzbrukuma plānu dienvidaustrumos no Priekules. Tā uzdevums bija atspiest Sarkano armiju pēc iespējas tālāk no Liepājas, nepieļaujot 6. gvardes armijas iekārtošanos kaujai. Uzbrukums Sarkanajai armijai bija plānots 22.oktobrī.”

22. oktobrī vācu spēki teritorijā ap Priekuli un Vaiņodi bija izvietojušies apmēram tā:

  • 4.tanku divīzija – ziemeļos no Priekules, divīzijas štābs Aizputē. Komandieris Betcels.
  • SS 3. tanku korpuss, SS divīzijas “Nīderlande” un “Nordland” – Priekule – Skoda.
  • 14. tanku divīzija, 30., 31., 132., 225., 263., 563. kājnieku divīzijas – Vaiņode – Možeiķi.
  • 1.gaisa flote – Aizputē.

22. oktobra rītā cīņas sākums esot bija veiksmīgs. Vāciešiem izdevās Sarkanās armijas spēkus pavirzīt kādus 3 km atpakaļ uz austrumiem. Ap 11.00 tomēr nācās izmantot arī 4.tanku divīzijas palīdzību. Tikai tās ļoti smagajām mašīnām komandiera Betcela vadībā bija ārkārtīgi grūti no visai mitrās Bunkas apkārtnes pietiekami ātri nokļūt līdz Vaiņodei. Gandrīz visi kaut kur iestriga tā, ka nevarēja tikt ārā. Sakari ar štābu bija zaudēti, tāpēc komandierim Betcelam nācās pieņemt lēmumu – dalību kaujā pārtraukt. Uz vakarpusi sakarus ar 10. armijas korpusa štābu izdevās atjaunot, un 4.tanku divīzijai un 30. kājnieku divīzijai tika dota pavēle doties kaujā, neskatoties ne uz ko.

25. oktobra rītā vācieši savu uzbrukumu turpināja, tikai nu vairs ne tik veiksmīgi. Šoreiz nācās sastapties ar Sarkanās armijas supersmago reaktīvo 150 mm mīnmetēju uguni. Kad pretinieka artilērija atklāja spēcīgu lielkalibra ieroču uguni, uzbrukumu nācās apturēt. Šīs kaujas laikā vācieši saņēma gūstā apmēram 200 Sarkanās armijas karavīru. No viņiem iegūtā informācija liecināja par to, ka Sarkanā armija šajā zonā saņēmusi būtisku papildinājumu un ka tiek gatavots ļoti nopietns uzbrukums. 25.oktobra cīņu pieredze gūstekņu sacīto apstiprināja. Vēlāk vēsturnieks Verners Haupts rakstīja: “Šīs kaujas veiksme nesa sev līdzi arī rūgtu tā fakta apziņu, ka padomju fronte šajā zonā tikusi pamatīgi nostiprināta ar jaunām armijas vienībām.”

2.Kurzemes kauja 1944. gada 25. oktobris – 27. novembris.

Sarkanā armija 28. oktobrī ieņēma Auci un pēc mēnesi ilga nesekmīgauzbrukuma Liepājas virzienā ar lieliem zaudējumiem ieņēma 4 km dziļu un 12 km platu telpu Priekules-Vaiņodes sektorā.

Vilhelms Tike atceras, ka 1944.gada oktobra beigās vairākas kaujas notika gan Priekules dienvidaustrumu daļā, gan teritorijā Trekņi – Gruduļi – Birkstaļi – purvs dienvidos no Purmsātiem. Savā atmiņu grāmatā bijušais tankists raksta: “26. oktobra pirmspusdienā SS “Danmark” 24.pulka 6.rotas frontes zonā pēkšņi nogāzās uragānam līdzīga krievu uguns. Padomju trieciengrupa pārrāva rotas aizsardzības pozīcijas. Gauptštrumfirers Bergfelds komandēja kaujā sava bataljona pēdējās rezerves. Aizsardzības pārrāvumu izdevās likvidēt.”

27. oktobrī padomju spēki ar 45 kājnieku divīzijām un tanku korpusu (vēlāk tam pievienojās otrs) devās uzbrukumā. Vācu aizsardzības līnijas satricināja padomju artilērijas uguns no apmēram 2000 stobriem. Visu lieluzbrukuma smagumu frontes dienvidu flangā uzņēma SS 3. tanku korpuss.

Plkst. 6.00 krievu artilērijas uguns gāzās arī pār divīzijas “Nordland” pozīcijām. Plkst.9.00 nāvējošā uguns pārklāja visu 3.tanku korpusa sargāto frontes zonu. SS “Norvēģija” 23. pulks iesaistījās bezcerīgā cīņā. Krievi ar kājnieku un tanku ziņā krietni
lielāku pārspēku strauji virzījās uz priekšu. Ārkārtīgi spēcīgās artilērijas uguns rezultātā vācu rotu skaitliskais sastāvs samazinājās līdz nelielām kareivju grupām – vadiem. Noturēt fronti iepriekšējās pozīcijās vairs nebija iespējams. Vairākām vācu armijas vienībām nācās atkāpties, atstājot savās aizsardzības līnijās divus “caurumus”.

27. oktobra pusdienlaikā uz frontes priekšējām līnijām dienvidaustrumos no Priekules robežas, kur atradās SS “Norvēģija” 23.pulka komandpunkts, tika sūtīts divīzijas “Nordland” izlūku bataljons. Komandpunkts gatavojās aizsardzībai. 60% no SS “Norvēģija” pulka 3.bataljona sastāva veidoja “jauniņie” – karavīri bez kauju pieredzes, tāpēc uzbrukumā padomju spēkiem tika sūtīta “Nordland” divīzijas 4.izlūku rota. Kaujā tai izdevās atsviest pretinieku atpakaļ un izveidot jaunu aizsardzības pirmo līniju.

Padomju spēki devās pretuzbrukumā, kuru atbalstīja tanki. Jaunpienācējiem iestājās tāda panika, ka pieredzējušiem karavīriem nācās “jauniņos” mierināt. Vācu aizsardzībai draudīgo stāvokli izdevās normalizēt, un padomju uzbrukumā sašķeltās aizsardzība līniju izdevās nosargāt. Tikai aizsardzības līnijas pārtraukums starp “Norvēģijas” 23.pulka 2.un 3.rotas pozīcijām tā arī palika nepiesegts.

Naktī uz 28. oktobri abās Priekule – Vaiņode dzelzceļa līnijas pusēs aizsardzības pozīcijas ieņēma “Nordland” divīzijas izlūku bataljona 3.rotas vīri. Kājnieku uzbrukuma ieroču baterija iekārtojās augstieņu virknē austrumos no Priekules.

28.oktobra rītā padomju karaspēks uzbruka atkal. Visur notika cīņas, un abas puses cieta ļoti lielus zaudējumus.

29. oktobrī niknās cīņas turpinājās. Pulka “Norvēģija” 2.un 3. bataljoni atkāpās uz Priekules dienvidiem un dienvidaustrumiem. SS “Norvēģija” 23. pulka 10.rotā bija palikuši tikai 3 unteroficieri un 16 karavīri. Karavīru skaits bija samazinājies arī citās “Norvēģijas” pulka rotās.

30. oktobrī padomju spēki aizpildīja viņu priekšā atbrīvojušos telpu.

V.Tike stāsta, ka niknajās cīņās Trekņu un ceļa Gramzda – Purmsāti teritorijā 1944. gada oktobra beigās vāciešiem nācies atkāpties līdz meža malai dienvidos no Gruduļiem, bet vācu aizsardzības līnijas netālu no Trekņu papeļu alejas 27. oktobrī vēl turējās. Bijušais tankists raksta: “Šturmbanfirera Fišera 2.divizions un šturmbanfirera Potska divīzijas “Nordland” artilērijas pulka 3.divizions kaujā izmantoja visus savus ieročus, šāva nepārtraukti, tomēr drīz vien neviens priekšējo līniju novērotājs šausmīgajā juceklī vairs neko nevarēja saprast. Tik cieši pretinieki bija saķērušies kaujā.”

Padomju karaspēks abpus alejai bija pavirzījies jau diezgan tālu. Vācu automātistu vada komandieris unteršarfirers Illums ar nelielu karavīru grupu bija ieguluši 50 – 60 cm dziļās steigā izraktās pozīcijās ziemeļos no Trekņu alejas. Padomju karavīri viņus pamanīja un divu tanku pavadībā sāka uzbrukumu. Illums izšāva no pēdējā faustpatrona ”Pancerfaust”. Lādiņš aizlidoja pretinieka tankam garām, tomēr abi tanki apstājās. Illuma karavīri atsita pretinieka kājnieku uzbrukumu, tomēr grupas stāvoklis bija bezcerīgs. Galu galā pa dzelzsbetona cauruli Illuma grupas karavīri metās uz alejas rietumu malu. Paslēpties šeit ierakumos nebija iespējams. Nācās skriet tālāk. Beidzot grupa uzdūrās 11.rotas atliekām, kuras vēl pēdējiem spēkiem turēja savas aizsardzības tranšejas gabalu, lai kaut kā sagaidītu tumsu. No 11.rotas pāri bija palikuši 2 unteroficieri un 7 karavīri; no automātistu vada – 2 unteroficieri un 6 karavīri. Bija vēl norvēģu unteršturmfirers, 11.SS artilērijas pulka 2.diviziona priekšējo līniju artilērijas novērotājs un vēl viens ievainots unteršarfirers. Visi gaidīja tumsu, jo līdzenajā vidē atkāpties varēja cerēt tikai tās aizsegā.

28. oktobrī padomju spēki ar vairākiem mēģinājumiem dienas otrajā pusē ieņēma augstieni 28,3. Pretinieka kājnieku un mīnmetēju ugunī SS “Danmark” 24. pulka 14. rota un SS artilērijas pulka 2.divizions savas pozīcijas aiz augstienes atstāja.

28. oktobra vakarā un 29. oktobrī cīņas turpinājās virzienā uz Purmsātiem. Tika pieprasīts pastiprinājums. Pēc nemierīgās 29.oktobra nakts, kad pretinieks atkal un atkal mēģināja pārraut vācu aizsardzības pozīcijas pie Purmsātiem, uzbrukumi naktī kļuva arvien spēcīgākai. Ar mīnmetēju uguni pretiniekam izdevās iznīcināt kājnieku nodaļu ierakumus gar papeļu aleju un iemānīt aplenkumā Serensena kaujas grupu, kura bija ceļā uz šo vietu kā rezerve. Tikai ar lielām pūlēm Serensena grupai izdevās brišus pāriet nelielu dīķi un tā izbēgt no gūsta. Šī nakts kļuva par īstu murgu. Purmsātu skolā iekārtotā īpašās nozīmes bataljona 3. rotas komandpunkts gatavojās gredzenveida aizsardzībai. Šiem karavīriem pievienojās arī Serensena un Rossmann grupas. Langa komandpunkts (īpašās nozīmes bataljona komandieris) atradās Gulbjos.

Enerģiskā komandiera vadībā aizsardzības robeža pie Purmsātiem tika nostiprināta pēc iespējas pamatīgāk. Papildspēku lomā uz šejieni tika nosūtīti arī divi uzbrukuma ieroči no “Nordland” divīzijas. Pie Purmsātu stacijas, pie nelielā dīķīša un visā Purmsātu teritorijā sprāga šķembu lādiņi. Tie palīdzēja izdzīt krievus no ūdens notekgrāvjiem. Nu varēja nostiprināt jaunu priekšējo aizsardzības līniju, kuras galvenais atbalsta punkts bija Purmsāti. Jau pirms rītausmas Purmsātu aizsardzību pastiprināja arī divi tanki Pz V “Pantera” no Hermaņa fon Zalca tanku bataljona.

30.oktobra rītausmā sākās spēcīga artilērijas apšaude. Tās galvenais virziens – Purmsātu skola. Gar papeļu aleju un nelielo dīķīti pretinieka uzbrukumi tika atsisti; uz dzelzceļa uzbēruma notika aizsardzības līnijas pārrāvums. Pretuzbrukums ar viena uzbrukuma ieroča atbalstu palīdzēja šo pārrāvumu likvidēt, atjaunojot iepriekšējo aizsardzības līniju. Gan krievu, gan vācu artilērija šāva nepārtraukti. Vācu artilērijai ar jaunā tipa aizdedzināšanas munīciju izdevās aizdedzināt Purmsātu staciju.

Ap pusdienlaiku pretinieks vēlreiz mēģināja ieņemt Purmsātus. Kājnieki un tanki cīnījās gar aleju un tieši pie skolas. Izmantojot visa veida aizsegu, pietuvojās vācu “Pantera” tipa tanki. Ar nelieliem starplaikiem tika sašauti vairāki mērķi: pirmais pretinieka tanks dega, otrais uzlidoja gaisā, trešais dega, bet pēdējais sašauts tā, ka kustēties vairs nespēja. Pretinieks atklāja apdullinošu uguni no smagajiem mīnmetējiem, tomēr arī tā nevarēja piespiest esesiešus atkāpties.

“30. oktobra vakarā stāvoklis atkal kļuva kritisks. Ziemeļos no Purmsātiem aizsardzības priekšējā līnija lielo zaudējumu dēļ bija kļuvusi ļoti vāja, un tieši šeit pretiniekam izdevās to pārraut. Nedaudz vēlāk krievi iespiedās arī aizsardzības līnijā pie nelielā dīķīša. Mūsu tanki atkal izvirzījās priekšā, lai aizsardzības līniju pārrāvumu novērstu. Viens no tankiem tika sašauts tik smagi, ka pats kustēties vairs nevarēja un tumsā nācās to aizvilkt uz aizmuguri. Purmsātu skola turējās kā īsts cietoksnis, kurš sargā visu frontes zonu. Mūsu tankiem atkal izdevās krievu pārākumu sagraut,” tā bijušais vācu tankists Vilhelms Tike.

31.oktobrī kaujas par Purmsātiem nedaudz pierima. Plskt. 16.00 atkal uragānam līdzīga Purmsātu skolas apšaude ar artilērijas ieročiem. Tai sekojošais uzbrukums strauji aprāvās – “iesprūda”. Papeļu alejā, pie nelielā dīķīša un uz dzelzceļa līnijas atsevišķi pretinieka uzbrukumi tika atsisti. Naktī 75 cilvēku grupa no 3. SS vācu tanku korpusa hospitāļa papildināja divīzijas “Nordland” īpašās nozīmes bataljona 3. rotu. Serensena kaujas grupa “Danmark” pulka komandpunktā tika izformēta un nomainīta ar citām apakšvienībām.

Smagās kaujas oktobra beigās atslāba. Militārās daļas varēja pievērsties aizsardzības pozīciju pilnveidei un ļoti nepieciešamajam papildinājumam. Vidējais rotu sastāvs bija krietni vien noplicinājies – apmēram 40-50 karavīru katrā (20-35% no štata). Pirmajās rudens dienās iestājās rudenīgs laiks, un visur bija dubļi. Karavīri, kuri strādāja tranšeju rakšanā un pozīciju nostiprināšanā bija viscaur dubļiem klāti. Pirmo aizsardzības līniju veidoja nodaļu apm.50 cm dziļu ierakumu ķēdes, kuru posmi balstījās visos iespējamos pauguros un paaugstinājumos, jo zemienēs bija ūdens. Ierakumi priekšā tika izvietoti dzeloņdrāšu un mīnu nožogojumi.

Vēsturnieks F.Kurovska notikumu apraksts ļauj spriest par to, kas oktobra nogalē notika Priekules austrumu un ziemeļaustrumu daļā.

27. oktobra rītā – neliels sals un saule. Lauku ceļi kļuva vieglāk izejami. Šajā dienā Sarkanā armija atkal uzbruka. Galvenais pretinieka uzbrukuma spēks – 5.tanku armija. Agri no rīta apmēram 90 min ilga masīva artilērijas uguns. Plkst.7.50 “Nordland” divīzija ziņoja, ka pretinieks cenšas ieņemt augstieni 126,1 un ka uzbrukums gaidāms arī pie Trekņiem7. Iedarbojās reaktīvie mīnmetēji. Sarkanā armija ieņēma Bunkas, Leindžus (?), sūtīja kaujā savus kājniekus pie Elkām. Frontes līnija tās dienvidu daļā tika pārrauta vairākās vietās, arī zonā starp Priekuli un Skodu. Sarkanās armijas artilērija un aviācija to burtiski izārdīja. Vācu kājnieki un motorizētie kājnieki slēpās tranšejās un zemnīcās. Pēc šī masīvā Sarkanās armijas uzbrukuma visus klāja bieza zemes un dubļu kārta. Vairāku vienību komandieri bija panikā, bez lielas izpratnes par notiekošo sūtīja dzīvus palikušos karavīrus kaujā. Sakaru vairs nebija, tāpēc neviens lāga nezināja, kur atrodas viņu vienības karavīri un tehnika. Nevienam nebija arī nekādas nojausmas par to, ko vēl no Sarkanās armijas sagaidīt.

F. Kurovskis savā grāmatā raksta: “Jau tā briesmīgo situāciju vēl vairāk pastiprināja spēcīgais lietus, kurš ceļus padarīja neizbraucamus, bet tranšejas pārvērta par īstām dubļu vannām.”

Kaujas Priekules ziemeļaustrumos turpinājās līdz pat 31.oktobrim.

Teritorijā Audari – Asīte – Bruveliņi notika vairākas ārkārtīgi smagas tanku kaujas. Abu pušu spēki tanku ziņā bija līdzīgi, tomēr SS 3.vācu tanku korpuss kaujās zaudēja lielāko daļu savu mašīnu, tāpēc kopā ar 10.armijas korpusu vācu tankistiem nācās atkāpties.

F.Kurovska grāmatā 4.tanku divīzijai veltītajā nodaļā stāstīts, ka Teritorijā Audari – Asīte – Bruveliņi 6.kājnieku pulka komandieris Hofmaisters pret Sarkanās armijas tankiem sūtīja savus vīrus – kājniekus. Šī pulka skaitliski nelielās triecienvienības ložmetēju uguns aizsegā pārvietojās ar īsiem pārskrējieniem, reljefa nelīdzenumus izmantojot kā slēpņus. Katra grupa izvēlējās savu mērķi un atklāja uguni. Jau pirmajā triecienā 5 Sarkanās armija T-34 tanki tika izsisti no ierindas. Stundas laikā, slēpjoties aiz visa, kas vien gadījās pa ceļam, vācu kājnieki sašāva vēl 21 krievu tanku, liekot 4 vai 5 atlikušajām mašīnām griezties apkārt un atkāpties. Tā pulkvedis Hofmaisters glāba situāciju un viņam uzticētajā frontes zonā frontes līnijas pārrāvumu nepieļāva.

Tajā pašā laikā Hofmaistera vadītā 6.kājnieku pulka kreisajā flangā jaunas bruņotās “krievu ordas” turpināja uzbrukt. Šeit tās sastapās ar 510.smago tanku bataljona četriem “Tīģeriem” oberleitnanta Gerlaha vadībā. Tiem izdevās krievu uzbrukumu ne tikai atsist, bet vēl arī atsviest uzbrucējus otrpus ceļam Audari – Asīte – Bruveliņi.

27.oktobra naktī krievi, šķērsojot Klavor upīti (?), bija papildinājuši savas uzbrukuma vienības ar vairākiem smagajiem IS-2 tankiem. Daļa no oberleitnanta Gerlaha vadītajiem “Tīģeriem” noslēpās augstienē 190,1, bet četri atlikušie “Tīģeri” izkārtojās pretinieka uzbrukuma pārtveršanai.

Kad pēc krievu artilērijas uguns no neliela mežiņa izlīda pirmie krievu IS-2, T-34, KV-1 tanki, šie četri vācu “Tīģeri” apmēram no 1200 m attāluma atklāja pa tiem uguni. Kauja ar visu laiku manevrējošajiem krievu tankiem ilga apmēram 6 stundas. Pirms atkāpšanās, kad vairs nebija neviena šāviņa un degviela tuvojās beigām, “Tīģeriem” bija izdevies iznīcināt 14 smagos krievu tankus.

Pēc tam, kad Sarkanā armija sūtīja uzbrukumā jaunus spēkus. Augstieni 190,1 nācās zaudēt.

29. oktobrī 4. tanku divīzija atkal nonāca smagā kaujā. 28.oktobra pēcpusdienā šeit, dienvidos no Endrusiem (?) bija ieradušies arī smagie krievu tanki IS-2. Pretinieka spēki bija 4 reizes lielāki, nekā tie bija 4.tanku divīzijas rīcībā. Krievu tanki, pašgājēju ieroči un tiem sekojošie kājnieki uzbruka no tuvējā meža. Divi vācu “Panteras” tipa tanki, no kuriem viens vilka otru, bija spiesti pieņemt 8 krievu tanku uzbrukumu. Abi sasaistītie tanki pagriezās ar mugurpusēm viens pret otru un atvairīja pretinieka uzbrukumu vairākas stundas. Abiem izdevās sašaut 7 krievu pašgājējus un 2 tankus. Izdevās arī pašiem atstāt kaujas vietu bez sekotājiem.

Padomju vienību pārspēka dēļ vācu aizsardzības līnija tika pārrauta apmēram 1 km platā joslā, tikai vāciešu pretuzbrukums to atkal iztaisnoja un iznīcināja vēl 4 pretinieka smagos tankus.

30.oktobris abās frontes pusēs kļuva par nelielas atelpas dienu. To abu pušu militāristi izmantoja spēku pārgrupēšanai.

31.oktobrī kaujas turpinājās. Sarkanās armijas vienībām izdevās ieņemt Upītes un Utiņus, bet vāciešiem izdevās tos atkal atgūt. Tad arī izdevās ieņemt Dinsdurbi.

4.tanku divīzijai veltītās nodaļas noslēgumā vēsturnieks F.Kurovskis raksta: “Pirmās novembra dienas Kurzemes frontes dienvidu daļā bija relatīvi mierīgas. Spēcīgais lietus, kurš ilga vairākas dienas, visu kaujas lauku bija padarījis par vienu vienīgu ne izbraucamu, ne izbrienamu žampu. Tā tas palika līdz 6.novembrim.

4.tanku divīzijas cīņu gaitas šajā frontes zonā noslēdzās. Tā tika pārsviesta uz Liepājas dienvidrietumu pievārti. Lietus un neiedomājamo dubļu dēļ neviena no frontes pusēm nevarēja cīņas turpināt. Ap šo laiku bija redzams, ka sāka trūkt kauju turpinājumam tik ļoti nepieciešamo smago tanku un to munīcijas. Tikai tādos laika apstākļos smago tanku pārvietošanās pa visai mitro dienvidrietumu Kurzemi vienalga nebūtu bijusi īpaši efektīva.

1.Kurzemes kaujas noslēgumā novembra sākumā Sarkanajai armijai bija izdevies atspiest vācu spēkus tik tālu, ka nu tā ar savu artilēriju spēja apšaudīt Skrundu un dzelzceļa līniju no Liepājas uz ziemeļaustrumiem. Tomēr vienu no saviem galvenajiem mērķiem – Skrundu – ieņemt tai nebija izdevies. Tā joprojām atradās vācu armiju grupas “Ziemeļi” rokās.”

Pirmās novembra dienas, pēc bijušā tankista V.Tikes ziņām, bija samērā mierīgas. 2.Kurzemes kauja “Kurzemes katla” frontes dienvidrietumu daļā turpinājās 12.novembrī. Atmiņu autors pats piedalījās kaujās, kuras notika teritorijā no Purmsātiem līdz Bunkām (600 m uz ziemeļiem no Purmsātiem), vēlāk arī dienvidos no Purmsātiem. Šīs kaujas laikā izveidojās tāda situācija, ka padomju karaspēks vācu  pozīcijām pietuvojās tik tuvu, ka vāciešu artilērijai nācās šaut pa pašu aizsardzības pozīcijām.

Tālāk 521.mīnmetēju baterijas unteršarfirera Lernera piezīmes: “24.novembra agrā rītā es eju uz “Danmark” 24.pulka 11.rotas komandpunktu ar kārtējo ziņojumu hauptšarfireram Albrehtam, bet, pārlaižot skatu apkārtnei, nolemju no visām ceremonijām atteikties un pa taisno doties uz vāji aizpildītajām “Danmark” 24.pulka 11.rotas pozīcijām, kurām uzbrūk krievi. 20 minūšu artilērijas apšaude piespieda Albrehta 11.rotu pie zemes. Tās stacionārais ložmetējs pozīciju centrā tiešā tēmējumā tikko kā tika iznīcināts. Albrehts kā apsēsts centās noturēt savus karavīrus pozīcijā. Izredzes to panākt bija vājas, bet pretinieka ielaušanās tajās – visai ticama.

Šajā situācijā laika nebija, un saziņā ar bateriju tika saņemta neiedomājama pavēle sagatavoties šaušanai: “Visai baterijai gatavību ugunij – galvenais virziens uz “Danmark” 24.pulka 11.rotas komandpunktu – ar nobīdi 22 m – ar visu jaudu! Par gatavību ziņot!”

4.baterijas komandieris, dānis vai norvēģis, ātri ziņoja, ka uguns atklāšanai gatavs. Savas smagās artilērijas piesegā pretinieks bija pietuvojies lādiņu uzartajām 11.rotas pozīcijām apmēram 200 m attālumā, lai triecienā ieņemtu tās, tikko uz brīdi artilērijas uguns pierims. –

4.rota, uguni!

Un iepriekšējās pavēles izpilde – trieciens pa 11.rotas pozīcijām – sākās! Vajadzēja tikai pārliecināties par to, lai lādiņi pietiekami blīvi seko viens otram. Uragānam līdzīga blīva uguns noklāja krievu uzbrucējus 200 m no mūsu pašu 11.rotas pozīcijām. Pārējo paveica Albrehts ar savu rotu. Beidzot vakars, kad varu satikt Albrehtu. Viņa seja bija nopietna un domu par zaudētajiem karavīriem un arvien retākām priekšējo līniju rindām nomākta, tomēr kopumā viņš bija ar veiksmīgo dienu apmierināts. ”

Vēlāk priekšējo līniju novērotājs un artilērijas uguns vadītājs unteršarfirers Lerners par šo kaujas epizodi tika apbalvots ar 1.šķiras Dzelzs krusta ordeni. Apbalvojuma pamatojumā cita starpā bija teikts: “Pretinieka uzbrukuma laikā Lerners vadīja uguni tik meistarīgi, ka izdevās apturēt pretinieku 80 m no aizsardzības priekšējās līnijas.” Par to, ka šajā ugunī gāja bojā arī diezgan daudz vācu kājnieku un strēlnieku, nekas netika teikts. 24.novembrī padomju spēki uzbruka brigādes “Nīderlande” frontes zonā. Tālāk fragments no rottenfirera Kutcnera dienasgrāmatas. Viņš ar savu korpusa apsardzes rotu atradās SS “De Roiter” 24.pulka 1.bataljona frontes zonā. Apsardzes rota bija no Grossa tanku brigādes Runges bataljona atliekām formēta: “Rotā mēs vēl esam 25 cilvēki ar vieglajiem ložmetējiem, 2 – ar ložmetējiem un 16 – ar karabīnēm. Mums jānosargā 800 m frontes līnijas. Un 24.novembrī viss sākās pa īstam.

Tikko uzlēca saule, sāka rībēt mīnmetēji. To uguns noklāja ierakumos pa kreisi no mums guļošos. Katram gadījumam es savā binoklī pārbaudīju situāciju un redzēju zonā mūsu ierakumu priekšā slikti nomaskētu prettanku lielgabalu, 4 stacionāros ložmetējus un 10-12 vieglos ložmetējus. Tāda bija krievu sākuma pozīcija.

Sakarnieks devās uz rotas komandpunktu. Pēc tam viss sākās arī mūs zonā. Zalves skanēja nepārtraukti. Pie tam krievu prettanku lielgabali ik pa laikam “spēra” pa dzelzceļa uzbērumu. Tā tas turpinājās līdz krēslai tā, ka mēs pat galvu pacelt nevarējām. Ar spēcīgu uguni iejaucās mūsu artilērija; mēs sargājām savas pozīcijas. Brigādes “Nīderlande” smagie kājnieku ieroči ar 2 lādiņiem noklāja mums visbīstamāko prettanku lielgabalu. Gaidāmais pārtraukums artilērijas apšaudē biedēja. Un pareizi. Pa labi no mums, kur atradās brigādes “Nīderlande” rota, skanēja ložmetēju un automātu ložu blīkšķi, rokas granātu sprādzieni un krievu tanku rūkoņa. Viņi bija izlauzušies! Nu bija divas iespējas: pretuzbrukums vai pretinieka ielaušanās mūsu aizsardzības līnijā bloķēšana, kamēr ieradīsies mūsu “ugunsdzēsēju komanda”10. Pretuzbrukumam nepietika spēka; tomēr divi karavīri saķērās ar krieviem duelī ar rokas granātām. Ja viņi tagad virzīsies pa centru gar strautu, tad mums beigas. Gaisā izšāvās sarkanas signālraķetes. Aizsarguguni! Krievi tālāk vairs neiet. Es paķēru ložmetēju MG-34 un kopā ar vēl vienu strēlnieku līšus uz vēdra virzījos uz savrupu ierakumu. Kaimiņu ierakumā jau skanēja krievu valoda. Kamēr es šāvu no ložmetēja, viņš savu galvu paslēpa ierakumā. Tikko es pārtraucu, tā viņš laida savu uguni. Tieši pār manu ierakumu. Priekšā pa kreisi ar īsiem pārskrējieniem virzījās vēl 4 krievi. Tra-ta-ta-ta! Tie krīt. Žah-žah; 6 rokas granātas sprāga viņu priekšā. Kamēr pietika munīcija, metām mēs arī. Pacēlu ložmetēju Ta-ta-ta … Velns! Iesprūda aizbīdnis!

Mans biedrs paņēma karabīni, šāva un krita. Krievu lode trāpīja viņa galvā. Izņēmu stobrā iesprūdušo lodi, pacēlu ložmetēju un šāvu atkal. Sajutu sitienu jostas vietā, palēcos un atmuguriski kritu. Tajā pašā ložmetēju ierakumā tika ievainots vēl trešais strēlnieks – ievainojums vēderā. Sāpēs viņš skaļi kliedza. Kāpēc krievi nenāk? Līšus uz vēdera līdu pa pilnīgi klaju lauku. Divi holandieši mani piesedza ar savu uguni. Ievēlies dziļa grāvja dubļos, kaut kā aizvilkos līdz vada komandiera ierakumiem. Mani kaut kā pārsēja, un es sāku virzīties tālāk uz rotas komandpunktu, kur man nācās palikt līdz pat tumsai. Pa to laiku tika atnesti abi mani ievainotie biedri. Kad naktī mūs veda uz aizmuguri, uz priekšu izvirzījās uzbrukuma ieroču rota, kuras uzdevums bija likvidēt mūsu aizsardzības līniju pārrāvumu.”

 3.Kurzemes kauja jeb Ziemassvētku kaujas 1944.gada 21. – 31.decembris

Trešā Kurzemes cietokšņa lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas sākās Saldus apvidū, vēlāk arī Vaiņodes un Dobeles sektoros. Kaujās starp Dobeli un Džūksti Sarkanās armijas sastāvā piedalījās 130. Latviešu strēlnieku korpuss ar divām divīzijām, bet Vērmahta sastāvā latviešu 19. ieroču SS grenadieru divīzija.

Raksturojot situāciju “Kurzemes katlā”, bijušais vācu tankists V.Tike stāsta, ka pēc otrā padomju spēku mēģinājuma izlauzties līdz Liepājai 1944.gada 21.decembrī sākās 3.Kurzemes kauja. Mērķis tas pats – Liepāja. 20 padomju divīzijas uzbruka gar Saldus – Liepāja šoseju izkārtotajām vācu pozīcijām 35 km garumā. Vācieši šo uzbrukumu izturēja, tomēr no jebkādiem evakuācijas uz Austrumprūsiju plāniem nācās atteikties, – padomju spēki bija pārāk tālu pavirzījušies uz priekšu. Kurzemē 11 iesprostoto vācu spēku evakuācijas cerības varēja saistīt tikai ar Liepājas un Ventspils ostām, jo kaut kādi sakari ar Vāciju bija iespējami tikai caur tām.

3. Kurzemes kaujas laikā situācija 3.vācu tanku korpusa frontes zonā palika samērā mierīga. Komandieri šo laiku izmantoja, lai papildinātu savas daļas un ļautu karavīriem atpūsties. Rotas bieži mainīja viena otru, lai katra rota vismaz pāris dienas varētu atpūsties meža nometnē Paplakā. Tomēr arī atpūtā esošajiem bija jābūt pastāvīgā kaujas gatavībā. Pirms tam, kad SS “Danmark” 24.pulka 2.bataljons ziemeļos no Purmsātiem nomainīja divīzijas “Nordland” izlūku bataljonu, notika viena trieciengrupas operācija gūstekņu saņemšanai.

Decembra vidū stipri sala un sniga. Sniga. Krievi veica spēcīgus uzlidojumus Liepājai. Vācu zenītisti sašāva daudzas krievu lidmašīnas. Uz rietumiem no Purmsātiem 2 padomju lidotāji izlēca no savām degošajām lidmašīnām un nokļuva gūstā. Abu nopratināšanā vācieši centās izzināt gan padomju komandpunktu atrašanās vietu, gan pretinieka armijas vienību izvietojumu, gan tā plānus. Tikai ar to, ko izdevās uzzināt no lidotājiem, nepietika. Vajadzēja vairāk informācijas.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem atkal sākās atkusnis. Pēc pamatīgas apstākļu izpētes tika nolemts “Danmark” 24.pulka 3.bataljona zonā sūtīt uz pretinieka pozīcijām īpaši sagatavotu trieciengrupu gūstekņu saņemšanai. Ziņas par pretinieku bija vajadzīgas tik ļoti, ka akcijas dalībniekiem bija solīta balva – ārpuskārtas atvaļinājums.

Gūstekņu saņemšanas uzdevuma izpildei tika izraudzīta Albrehta komandētā “Danmark” 24.pulka 11.rota. Tai vajadzēja izpētīt pretinieka pozīcijas uz dzelzceļa līnijas. Izlūkgājienam pieteicās visa rota pieteicās izlūkgājienam, tik ļoti karavīriem gribējās atvaļinājumu. Tomēr komandieris no visiem brīvprātīgajiem izvēlējās dažus.

Gatavošanās uzdevuma izpildei notika ļoti rūpīgi. Īpaši svarīgi bija nodrošināt koncentrētu uguni grupas piesegšanai. Šis uzdevums tika Unteršarfirera Lernera divīzijas “Nordland” artilērijas pulkam. Kad viss izlūkgājienam bija sagatavots, hauptšarfirers Albrehts savam komandierim ziņoja par to, ka kaujas grupa kaujai gatava.

Iestājās plānotās operācijas nakts. Karavīri negulēja un “Hindenburga lampu” gaismā rotas komandpunktā vēlreiz pārsprieda operācijas plānu. Bataljona komandieri Ternede, “Danmark” pulka un divīzijas “Nordland” artilērijas pulka komandieri kaut kur vēl kavējās. Drīz ieradās arī viņi. Nu visi trieciengrupas locekļi bija vienkopus – vienkāršā aizsargkrāsas formā, baltos maskēšanās halātos, bez ordeņiem un atšķirības zīmēm un bez jebkādām personīgām lietām kabatās. Pats vecākais no grupas karavīriem bija 2 bērnu tēvs, bet pašam jaunākajam nesen kā bija apritējis septiņpadsmitais gads. Kur citiem karavīriem siksnas sprādze, tur jauneklim karājās lielā Lugera pistole. Visu kabatas bija piebāztas ar munīciju pistolei un automātam.

Plkst. 22.00 rotas komandieris un pārējie komandieri atvadījās no trieciena grupas karavīriem, paspiežot rokas. Karavīri devās prom – līšus aizlīda līdz priekšējiem ierakumiem un izzuda tumsā.

No kaimiņiem pa labi (brigāde “Nīderlande”) pretinieka uzmanības novēršanai tika sūtīta vēl viena trieciengrupa. Tikai tā uzdūrās padomju mīnām. Pretinieks brīdinājumu par kaut kādām aktivitātēm no vācu puses bija saņēmis.

24.”Danmark” pulka 11.rotas trieciengrupa ar pārskrējieniem pārvarēja pēdējos 20 m. Bez neviena šāviena karavīri saņēma gūstā dažus padomju karavīrus. Pēkšņi pārsteigtus, trieciengrupa viņus izvilka no slēpņiem un iedarbināja slepeno sakaru līniju saziņai ar uguns pozīcijām uz dzelzceļa uzbēruma. Elles vārti atvērās momentā. Sākās tāda šaušana, tāds krievu uzbrukums, ka jau sagūstītajiem izdevās bēgt. Visapkārt skanēja krievu valoda, tumsā varēja redzēt vīrus tumšajos šineļos.

Trieciengrupai vajadzēja pamatīgi papūlēties, lai no viņiem izvairītos. Tad sākās masīva artilērijas apšaude. Visām neveiksmēm vēl pievienojās pretinieka smagās artilērijas priekšējo līniju novērotāj, kurš sēdēja kaut kur kaut kādā blindāžā, visu redzēja un tāpēc varēja dot precīzas komandas pretinieka artilēristiem. Viņu spēcīgā uguns trieciengrupas atkāpšanos pamatīgi apgrūtināja. Pēdējie dzīvi palikušie trieciengrupas karavīri gandrīz visi tika ievainoti. Tikai plkst.4.00 no rīta tumsas aizsegā viņiem izdevās atgriezties savās sākuma pozīcijās. Trieciengrupas komandieris 24.”Danmark” pulka 11.rotas komandpunktā atnesa savu ievainoto biedru. Pašam vecākajam grupas kareivim abus savus bērnus redzēt solītajā atvaļinājumā vairs nebija lemts. Viņš tā arī palika guļam aizsardzības priekšējā līnijā 24.”Danmark” pulka 11.rotas frontes zonā, uz dzelzceļa līnijas starp Purmsātiem un Ozoliem.

22.decembrī iestājās ziema ar nelielu saliņu un biezu sniega kārtu.

1944.gada kara Ziemassvētki! 3.tanku korpusa frontes zonā viss bija mierīgi. Betonētajos bunkuros un ilglaicīgajās uguns būvēs tika uzstādītas Ziemassvētku eglītes, būvju sienas tika izrotātas ar eglīšu lampiņām. Šur tur trūkstošās svecītes tika aizstātas ar “Hindenburga lampām”. Karavīri saņēma nelielas dāvaniņas, galvenokārt ēdienu. Pretinieka kustība katru dienu sagādāja vācu komandieriem jaunus un jaunus jautājumus. Vajadzēja saprast, vai kustība liecina par gatavošanos nākamajam lielajam uzbrukumam vai par pretinieka spēku atkāpšanos? Lai noskaidrotu, ko īsti pretinieks dara, uz pretinieka pozīcijām tika sūtīta vēl viena trieciengrupa. Bet tas jau notika jaunajā

1945. gadā – janvārī. 1945.gada 2.janvārī divīzijas “Nordland” izlūku bataljona trieciengrupa nonāca krievu mīnu laukā un bija spiesta atgriezties atpakaļ bez nekā. Rezultātā viens nogalinātais, 7 ievainotie un neviena gūstekņa.

Vēl viens mēģinājums iegūt gūstekņus tika gatavots Purmsātos. Mēģinājumā izveidot izeju pretinieka mīnu aizsegā viens “Nordland” sapieris gāja bojā, viens tika smagi ievainots. Nākošajā naktī “Danmark” pulka sapieru vada sapieris mēģināja trešo reizi, un tika nogalināts ar šāvienu sirdī. Nākamajā naktī vēl viens sapieris krievu mīnu laukā mēģināja izveidot izeju, tika ievainots. Šaurā ilglaicīgā uguns būve (blindāža? ierakumi?) tika izārdīta, bet tik vajadzīgo gūstekņu un informācijas par to, ko pretinieks dara, joprojām nebija. Par gūstekņiem komandieri solīja veselas trīs nedēļas atvaļinājuma, – tik ļoti tie bija vajadzīgi. Šādu paņēmienu informācijas par pretinieku iegūšanai vāciešiem Kurzemes frontē nācās izmantot ļoti bieži.

Kādu dienu grupenfirers Janke no pārformētā 11.izlūku bataljona devās pie sava komandiera un jautāja, vai viņš personīgas iniciatīvas kārtā drīkst doties uz ienaidnieka ierakumiem, lai dabūtu vismaz vienu gūstekni. Janke bija no Rietumpolijas ciema Vartehau, brīnišķīgi runāja poļu valodā tā, ka nevarēja pateikt, ka ir vācietis. Komandieriem viņš piedāvāja pavisam traku plānu. Noklausījušies Jankes plānu, komandieri piekrita. Gūstekņi bija ļoti vajadzīgi.

Janke pajūgā devās uz Vermahta palīgdienestu pajūgu grupu un iztaujāja tur strādājošos vietējos iedzīvotājus un gūstekņus par krievu paradumiem. Tur Janke uzzināja, ka krievu karavīri reti kad zina kādas paroles, galvenokārt tad, kad tiek gaidīta kāda aktivitāte no vācu puses.

  • Kas būs, ja tādā brīdī karavīram tiks prasīta parole? – Janke jautāja.
  • Tad turies pārliecinoši un atbildi skaidri un precīzi, – teica lauka virtuves palīgstrādnieks.
  • Velc nost savu formu un dod man! – Janke krievu tautības cilvēkam pavēlēja.

Viņi ātri apmainīja formas. Janke uzvilka vācu karavīra šineli un atgriezās atpakaļ pozīcijās. Viņš gribēja savu plānu īstenot mežā iekārtotajās pozīcijās, ziemeļos no Purmsātiem. Veco un lielo koku mežs ar sīkām pameža saliņām varēja Jankes plānam tikai palīdzēt. Vietā, uz kurieni Janke bija iecerējis doties, bija mīnu joslas un dzeloņdrāšu nožogojumi. Pretinieka ierakumi bija cieši izkārtoti. Kopā ar sakarnieku, arī krievu formā ģērbtu, Janke nokļuva līdz krievu ierakumiem. No krūmiem abi vēroja kādu  sargkareivi. To viņi gribēja sagūstīt.

  • Tu paliec šeit un piesedz mani. Es iešu uz ierakumiem no kreisās puses. Ja viens galā netikšu, nāc palīgā! – tā Janke savam sakarniekam.

Sakarnieks nepiekrita, bet Janke lika viņam palikt savā vietā, sakot, ka viņš zina ko dara, labāk lai gādā par uguns piesegumu gadījumā, ja kas noiet greizi. Janke līšus uz vēdera devās uz krievu ierakumiem. Viņam bija pistole un rokas granātas bikšu kabatās.

Brīdī, kad Janke jau gatavojās lēkt pretinieka ierakumā, krievu karavīrs atstāja savu posteni. Izskatījās, ka dodas uz krūmiem pačurāt. Savu šauteni viņš atstāja pieslietu pie ierakuma sienas. Janke momentā ierakumā iekšā, izņēma no šautenes patronas, nolika to vietā un nu gaida karavīru atpakaļ.

Gaidīt nācās pārāk ilgi. Janke pa ierakumu gāja tālāk un nejauši saskrējās ar krievu komisāru, kurš tīrīja savu automātu. Drusku tālāk Janke dzirdēja vēl dažas balsis. Komisārs Jankem jautāja, ko tas grib. Janke poļu valodā atbildēja, ka atnācis no kaimiņu rotas, lai satiktu draugu. Janke nosauca viņa vārdu, bet komisārs karavīru ar tādu vārdu nezināja. Viņš nemaz nevarēja tādu zināt, jo “drauga” vārdu Janke bija izdomājis.

  • Nu ko? Tad jau laikam nav vērts meklēt! – Janke noteica un gāja atpakaļ.

Sagūstīšanai noskatītā sargkareivja, kurš aizgāja uz mežiņu, joprojām nebija. Kad Janke aiz muguras ierakumos izdzirdēja satrauktas balsis krievu valodā runājam, viņš nodomāja, ka ticis atmaskots. Kā lode viņš izlēca no krievu ierakuma un metās uz mežiņu, kur viņu gaidīja sakarnieks. Pa ierakumu cauri izskrēja krievu karavīru vads. Laikam kaut kas bija nocis, bet janke jau bija gabalā.

Pēc vairākām saspringtām baiļu minūtēm abi vācieši krievu formā atgriezās savos ierakumos. Kad vācu sargkareivis ieraudzīja šos nākam, norāva brezentu no automāta un gatavojās šaut. Janke iekliedzās:  – Nešauj, – savējie!

Tā arī Jankem gūstekņus no padomju armijas pozīcijām atgādāt līdz savējām neizdevās.

Pēc trieciengrupas neveiksmīgajiem mēģinājumiem iegūt gūstekņus, lai noskaidrotu pretinieka plānus, neskaidrība par to, ko krievi dara, ko plāno darīt, auga augumā.

Vācieši nostiprināja savas pozīcijas. Visā 3.tanku korpusa frontes līnijā tika uzstādīti “kājnieku junkeri” jeb smagās reaktīvās mīnas uz vienkāršas šasijas. Divīzijas “Nordland” un brigādes “Nīderlande” remontrotas nenogurstoši metināja tādu raķešu lādiņu palaišanai nepieciešamās starta platformas. Vācu vēsturnieks F.Kurovskis raksta, ka 1945.gada sākumā vairākas padomju armijas tika pārsviestas uz Austrumprūsiju. Kurzemē 3 lielākajos placdarmos ap Skrundu, Tukumu un Liepāju palika neliela daļa padomju karaspēka formējumu. Visi gatavojās nākamajai Kurzemes kaujai. Liepājas rajonā palika

  • 51.armija ar 11 divīzijām,
  • 6.gvardes armija ar 10 divīzijām,
  • 4.triecienarmija ar 7 divīzijām,
  • 3.gvardes mehanizētais korpuss.

Dažādi pārkārtojumi notika arī vācu armiju grupā. Tā, piemēram, no 24.janvāra vācu armiju grupu „Ziemeļi” sāka saukt par armiju grupu „Kurzeme”. Ikdienā karavīru lietotais „Kurzemes katla” nosaukums vācu armijā bija aizliegts.

Pēc bijušā vācu tankista V.Tikes atmiņu stāsta var spriest, ka 1945.gada janvāra sākumā nekāda miera “Kurzemes katla” frontes zonā nebija, – kādas sadursmes un kaujas uzliesmoja ik pa laikam. Tā 1945.gada 8.janvārī visai spēcīga padomju artilērijas uguns skāra fronti galvenokārt Purmsātu rajonā. Dziļā pretinieka aizmugurē bija manāma visai dzīva kustība. Kas tas ir? Papildspēki vai militāro vienību maiņa? Atbildes uz vācu komandieru jautājumiem joprojām nebija atrastas.

9.janvārī pie augstienes 28,3 netālu no Trekņiem vācieši pamanīja padomju armijas transporta līdzekļu pulcēšanos. Smago ieroču rotas un divīzijas “Nordland” artilērijas pulks atklāja uguni. 24.”Danmark” pulka 8.rotas priekšējo līniju novērotājam, unteršarfireram Laursenam ar precīzi vadītu kājnieku ieroču un mīnmetēju uguni izdevās nemierīgo, par “spoku māju” saukto krievu atbalsta punktu ziemeļos no Purmsātu skolas aizdedzināt. Nedaudz vēlāk tieša tēmējuma krievu šāviņš nokrita tieši Laursena novērošanas punktā. Viņa radists tika nogalināts, bet Laursens pats nomira hospitālī. 10.janvārī pretinieka uguns manāmi atslāba. Viņa kustības un plānu mīklu minēšana vācu pusē atsākās. Jauna trieciengrupa gatavojās doties uz krievu pozīcijām. Gūstekņi joprojām bija ļoti vajadzīgi!

Problēma atrisinājās 12.janvārī, kad dāņu ložmetējnieks cauri visam mīnu laukam atvilka uz Purmsātiem vienu krievu karavīru. Neko nesaprotošais krievs tika nogādāts uz “Danmark” 24.pulka 2.bataljona komandpunktu. Šeit bija bataljona komandieris šturmbanfirers Bergfelds un pulka komandieris Krigels, kā arī artilēristu komandieri Fišers un Karls. Visi tieši tobrīd apsprieda jaunas trieciengrupas izveidi. Nu tas vairs nebija vajadzīgs. Dānis par savu drosmi saņēma apbalvojumu – 1.šķiras Dzelzs krustu un atvaļinājumu.

No gūstekņa iegūtā informācija apstiprināja vācu komandieru aizdomas par to, ka Sarkanās armijas pusē notiek lielāka spēku pārgrupēšana, papildināšana. Divās nākamajās naktīs to pašu steidzīgi darīja arī vācieši.

1945.gada 20. janvārī krievu artilērija apšaudīja vairākus svarīgus mērķus. Pēc tiem varēja apjaust gaidāmā uzbrukuma galvenos virzienus: Purmsāti/Bunku māju drupas un ceļš, kurš ved uz Gulbjiem. Naktīs varēja dzirdēt transporta līdzekļu rūkoņu un tanku kāpurķēžu skaņas. Divīzija “Nordland” saņēma pavēli būt paaugstinātā kaujas gatavībā. Komandieri nepārtraukti pārvietojās pa pozīcijām, visu ko pārbaudīja un deva pēdējos rīkojumus. Zināma nervozitāte, kāda mēdz būt pirms katras kaujas, lika par sevi manīt. Ziņojumi no aizsardzības priekšējām līnijām līdz 23.janvārim pienāca arvien biežāk.

Hauptštrumfirers Serensens katru nakti pavadīja kopā ar savu bataljonu. Karavīru sarunās skanēja paruna: “Kur Serensens, tur krievi uzbrūk.” 23.janvāra naktī plkst.03.30 pulka adjutants hauptštrurmfirers Lurss zvanīja bataljona adjutantam unterštrumfireram Rasmusenam: “Rītausmā gaidāms pretinieka uzbrukums!” Rasmusens to paziņoja Serensenam. Tas vēlreiz visu pārdomāja, pārskatīja savu karavīru gatavību kaujai, bet vēl nekādus lēmumus nepieņēma, tikai gaidīja. Tāda pati aina bija vērojama pie kaimiņiem ziemeļos, 24.”Danmark” pulka 3.bataljona zonā. Visi
gaidīja.

4.Kurzemes kauja 1945.gada 23.janvāris – 3.februāris.

Galvenais 1.Baltijas frontes 6.gvardes un 51.armiju uzbrukuma virziens – Liepāja un Saldus. Mērķis – ieņemt abas pilsētas. Uzdevums – pārraut dzelzceļa līnijas Priekule – Liepāja un Jelgava – Liepāja un nepieļaujot vācu atkāpšanos. Tās bija galvenie komunikācijas ceļi Liepājas dienvidu zonā dislocētajiem vācu spēkiem. Tikai likvidēt Priekules-Skodas teritorijā izvietotās vācu armiju grupas vienības, pārgriezt dzelzceļa līnijas tā arī neizdevās. Janvāra beigās Sarkanā armija uzbrukumu pārtrauca un sāka nostiprināt jau iegūtās pozīcijas, tostarp, arī Bārtas un Vārtājas krastos.

Vācu vēsturnieks F.Kurovskis savā Kurzemes kauju hronikā raksta: “1945.gada 23.janvārī abpus Priekulei sākās 4. Kurzemes kauja. Galveno padomju triecienu uzņēma ģenerālmajora Barta komandētā 30.kājnieku divīzija un brigadenfīrera Ciglera komandētā SS „Nordland” divīzija. Abu divīziju vīri priekšējās rindās cīnījās īstā ellē.  Trīs dienas un trīs naktis pretinieks centās pārraut frontes līniju. Kājnieki, motorizētie kājnieki un tankisti skaitliski un tehniski spēcīgākās padomju armijas uzbrukumus atsita.

Tikko sākās kauja, tā no atpūtas nekavējoties tika atsaukta 14.tanku divīzija, kuras mašīnas, ar munīciju piekrautas tā, ka pašiem karavīriem tikko pietika vietas, steidzās uz kauju vietu dienvidos no Priekules. 25.janvāra rītā majora Hilberta komandētā 510.smago tanku bataljona12 „Tīģeru” atbalstā 14.tanku divīzija deva padomju armijai prettriecienu. Tā mērķis bija krievu ieņemtais mežs starp Kalētiem un Purmsātiem dienvidos no Priekules. No meža parādījās krievu tanki, un sākās cīņa. Atsevišķu tanku un nelielu tanku grupu dueļi ilga vairākas stundas. Padomju armijas vienības daļēji tika sakautas, daļai nācās bēgt. 4.tanku divīzijas tankisti bija iznīcinājuši 63 padomju armijas tankus.”

1945.gada janvāra vidū no 4.un 14.tanku divīzijām pāri bija palikuši tikai dažas mašīnas.
Pēc 25.janvāra padomju uzbrukums pierima. Gatavojoties nākamajam triecienam notika spēku pārgrupēšana un papildinājuma saņemšana.

1945.gada janvāra beigās 4.Kurzemes kauja iestiga sniegā un pēc tam dubļos. Tad kļuva skaidrs, ka 4.Kurzemes kaujā vācu aizsardzība bijusi efektīvāka nekā 3.Kurzemes kaujā: mazāk resursu, tomēr vairāk sasniegumu.

F.Kurovskis stāsta, ka 4.Kurzemes kaujas laikā par vācu armiju grupas “Kurzeme” (iepriekš “Nordland” jeb “Ziemeļi”) komandieri tika iecelts ģenerālpulkvedis fon Vitinghofs. Tieši viņš lika sagatavot plānu, kur bija paredzēta visas armiju grupas evakuācija uz Austrumprūsiju pa jūru. Tādu plānu ar nosaukumu “Laura” fon Vitinghofs saņēma jau nākošajā dienā. Pēc tam plāns tika nosūtīts uz Berlīni, kur tas pašas augstākās virspavēlniecības līmenī tika apspriests 1945.gada 15.un 17.februārī. Ģenerālpulkvedis Guderians plānu atbalstīja. Jūras spēku virspavēlnieks grosadmirālis Denics sprieda, ka, izmantojot burtiski visus jūtas transporta līdzekļus, masīvas aviācijas uguns aizsegā plānu īstenot būs iespējams. Hitlers uzmanīgi noklausījās visus “par” un “pret” un izteica savu viedokli: “Ne par kādu Kurzemes grupas evakuāciju nevar būt ne runas!” Ar to arī Kurzemē iesprostoto vācu karavīru liktenis bija izlemts galīgi un neatgriezeniski – ātra nāve frontē vai ilgāka gūstā. Citu variantu vairs nebija. Pat domām ne.

Bijušais vācu tankists V.Tike atceras, ka 4.Kurzemes kaujas laikā niknas cīņas notika arī ziemeļos no Purmsātiem un ap autoceļu Dižgramzda – Kalēti.

1945.gada 23.janvāra rītā ar uragānam līdzīgu padomju artilērijas uguni 4.Kurzemes kauja sākās arī divīzijas “Nordland” un “Danmark” pulka pozīcijās ziemeļos no Purmsātiem. Padomju spēki šāva no dažāda kalibra un smaguma ieročiem. Uz vispārējā baltā fona lādiņi izrāva zemē melnas bedres. Pēc artilērijas šāviņu “lietus” no rajona starp Pauzeriem, Valdhofas un Klabjiem sākās apmēram 40 tanku uzbrukums. Tanki zem savām ķēdēm samala visu, kas vien gadījās to ceļā. Tālāk uz ziemeļiem ar padomju tankiem, kuri centās izlauzties uz Purmsāti-Paplaka ceļu, cīnījās 24.”Danmark” pulka 7.un 11.rotas. Cīņā iesaistītie spēki nebija līdzvērtīgi, vācu rotu rindas kļuva arvien retākas. Šoreiz padomju uzbrukums bija ārkārtīgi spēcīgs. Vairākām vācu armijas vienību atlikušajiem karavīriem savas pozīcijas nācās atstāt.

23.janvāra vakarā situācija Kalētu – Purmsāti – Priekule frontē bija tāda: no 6. unterštrumfirera Špasa rotas Purmsātos/Bunkās pāri bija palikuši 3 vīri; no 7.rotas – unterštrumfirers Madsens un vēl 14 karavīri; 8.rotā – palieli zaudējumi, bet ne tik kā iepriekš minētajās; 3.”Danmark” pulka rotas rindas arī bija pavisam retas. Naktī uz 24.janvāri kā pastiprinājums tika uzņemta 14.tanku divīzija.

24.janvārī zem padomju tanku ķēdēm tika samalts arī ”Danmark” pulka 2.bataljons. Pēc tam galvenais krievu uzbrukuma virziens pagriezās vairāk uz ziemeļiem – uz “Danmark” 3.bataljona zonu. Atkāpties nācās arī tam. Dienas otrajā pusē 24.”Danmark” pulka 3.rota kaut kā nostiprinājās Joguļu apkaimē gar dzelzceļa līniju Priekule – Liepāja.

25.janvāra rītā bija 30 grādu sals. Spēcīga artilērijas uguns turpinājās visu dienu, tikai galvenais pretinieka uzbrukums nu bija uz Purmsātu – Kalētu pusi vērsts.

1945.gada 23.un 24.janvārī niknas cīņas notika arī brigādes “Nīderlande” frontes zonā ap autoceļu Dižgramzda-Kalēti. Te bija stratēģiski svarīgā augstiene Annenhofas (Annenieki?) rajonā, dienvidos augstiene 17,1, uzreiz austrumos aiz dzelzceļa stacijas Ozoli. Ja padomju spēki gribēja izlauzties uz Liepājas ostu, tad vispirms tiem bija jāiegūst pozīcijas šīs teritorijas augstienēs.

Jau 23.janvāra rītā padomju artilērijas uguns brigādes “Nordland” pozīcijas burtiski izšķaidīja. Ozolu augstienē cīnījās unterštrurmfirera Šluifelda 49.SS pulka “De Roiter” 1.bataljons. Šlofeilds visur, arī šeit bija aizsardzības pozīciju dvēsele. Pēc vairākkārtējiem pretuzbrukumiem augstienei 17,1 šī nelielā, bet saliedētā kaujas grupa turpināja turēt augstieni savās rokās.

Smagas kaujas notika arī ziemeļos no autoceļa Gramzda – Kalēti, 49.SS pulka “De Roiter” 2.bataljona zonā. Šeit cīnījā arī brigādes “Nordland” un “Nīderlande”. Vācu vienību komandieri skaidri saprata, ka padomju uzbrukumi nerimsies un ka viņu vienību perspektīvas ir “visai drūmas”. Telefona sakari pazuda ļoti drīz. Vācu artilērijas uguns tika vadīta pa radio.

Helmera vadītā 49.SS “De Roiter” pulka 2.bataljons savas pozīcijas noturēja, kamēr priekšējā aizsardzības līnija bataljona abās pusēs tomēr tika pārrauta. Pretinieka tanki pa ceļu Gramzda – Kalēti devās tālāk uz rietumiem. Viens vienīgs brigādes “Nīderlande” zenītlielgabals vēl šāva pa padomju tankiem, bet trasējošie 20 mm lādiņi varēja pretinieka tankus ietekmēt tikai morāli. Brigādes “Nīderlande” sapieru bataljonam diena noslēdzās diezgan labi. Aizsardzības pozīcijas frontes ziemeļu daļā Vanhofera vadītajai kaujas grupai izdevās nosargāt. Tikai naktī uz 25.janvāri šai grupai nācās atkāpties, jo pretinieks bija pārrāvis vācu pozīcijas. Šajā naktī tika saņemts papildinājums no rezervēm. 218.kājnieku divīzijas 323.pulka 2.bataljons ieņēma savrupu pozīciju ziemeļos no Kalētiem. Vēl drusku tālāk ziemeļos kā rezerve atradās 14.tanku divīzijas daļas.

1945.gada 25.janvārī padomju spēku uzbrukums turpinājās. Atkal nāvējošā artilērijas uguns. Lomanna bataljoni tajā sadega pilnībā. Atkal sākas smagas cīņas. Vācu vienību saliedētība un saskaņota sadarbība atkal pazuda. Lielāku vienību komandēšana kļuva neiespējama. Katra nodaļa, katrs vads, katra rota cīnījās pati par sevi. Augstienes teritorijā Annenhofa-Meiri-Ozolnieki tika zaudētas. 1945.gada 25.janvārī unterštrumfirers Horstmans savā dienasgrāmatā rakstīja: “Divās kauju dienās manas rotas priekšējās līnijās gandrīz pilnīgi samaltas. Neviens neatkāpās. Tagad daudzās priekšējo līniju vietās cīnās tikai pretinieka ielenktie atbalsta punkti. Nu bataljonu komandpunkti – priekšējo līniju atbalsta punkti un autoceļš ir mūs priekšējās aizsardzības līnijas. Petersens un Ungers (abi bataljonu komandieri) kopā ar 7 kareivjiem sargāja Kalētu ciemu …”

25.janvāra naktī vairākas nelielas vācu karavīru grupas ar cīņām lauzās uz savu vienību galvenajām pozīcijām.

26.janvāra rītā priekšējā vācu aizsardzības līnija pārgāja padomju spēku rokās. De Roiter” komandpunkts tika pārcelts uz Mazkalētiem. Šajā dienā Kalētos un apkārtnē notika vairākas tanku cīņas. Plkst.12.40 padomju karaspēks Kalētus un Mazkalētus ieņēma.
26.janvārī kļuva skaidrs, ka kaujās novājinātajiem un nomocītajiem vācu spēkiem arī jauno aizsardzības līniju nosargāt neizdosies.

27.janvārī – vēl viens spēcīgs padomju uzbrukums Kalētu un Mazkalētu zonā. Zonā Krūte – Mazkalēti – Kodeļi vēl turējās brigādes “Nīderlande” paliekas. Tad viņus nomainīja 14.tanku divīzija un 218.kājnieku divīzija. 49.SS pulks “De Roiter” bija galīgi sakauts, no tā pāri bija palikuši tikai 80 cilvēki.

Ar to 1945.gada 27.janvārī 4.Kurzemes kauja šajā Kurzemes frontes zonā beidzās.

3.vācu tanku divīzijas tankista V.Tikes atmiņu grāmatas “Uzticības traģēdija. Vācu tankista atmiņas 1943 – 1945” 16.nodaļa “Priekule – Skoda” teritorijā veltītā nodaļa atmiņu grāmata beidzas ar šādām rindkopām: “Tālāk ieraksts no unterštrurmfirera Horstmana dienasgrāmatas: “Tā bija viena no pašām varonīgākajām kaujām, kādā man nācās piedalīties – brigādes “Nīderlande” kauja aizsardzībā! Visi palika savās pozīcijās līdz pēdējam. Uzbrukumu apturēja artilērijas uguns. Ieroči bija aizsardzības priekšējā līnijā. Atkāpšanās notika tikai tad, kad ieradās maiņa. ”

Šajās kaujās tika sakauta arī pie Priekules dislocētā 30.kājnieku divīzija. Uz Priekules teritoriju tika pārsviesta, 121.kājnieku divīzija ģenerāļa Ranka vadībā, kur tā, lai arī ar smagiem zaudējumiem, tomēr turpināja sargāt pilsētu. Tikai 22.februārī Ranka kaujas grupa Priekuli atstāja. SS divīzijas “Nordland” zenītlielgabalu divizions Kurzemē atradās kopā ar 19.vafen-SS kājnieku divīziju (2.latviešu) un 6.vafen-SS (latviešu) armijas korpusu SS obergrupenšturmfirera (ģenerāļa) Valtera Krugera vadībā. Abas vienības daudzajās kaujās ziemeļos no Frauenburgas (Saldus) sevi bija labi pieteikušas. Divīzijas “Nordland” prettanku ieroču diviziona lielgabali sašaujot apturēja daudzus tankus. Krugers gribēja prettanku ieroču divizionu paturēt sava korpusa sastāvā, bet 3. SS tanku korpusa pārdislokācijā uz Pomerāniju prettanku divizionu atdeva atpakaļ “Nordland” divīzijai, kuru arī pa jūru pārsvieda uz Pomerāniju.”

5.Kurzemes kauja 1945.gada 12.februāris – 14.marts.

Piektās Kurzemes cietokšņa lielkaujas laikā notika Sarkanās armijas uzbrukums Džūkstes-Irlavas virzienā, ieņemot Džūksti. 18. februārī 19. divīzijas 43. pulks pretuzbrukumā atguva Lesteni. 20. februārī Sarkanā armija sāka uzbrukumu Liepājas virzienā un 21. februārī ieņēma Priekuli. 5. martā sākās uzbrukums austrumos no Saldus, Sarkanās armijas vienības sasniedza Saldus-Liepājas šoseju.

Priekules kauja13 – daļa no 5.Kurzemes kaujas.

“Kurzemes katla” notikumu kontekstā tā bija nozīmīga 2 iemeslu dēļ: 1) tās rezultātā Sarkanā armija ieguva kontroli pār tik nozīmīgo dzelzceļa līniju posmu; 2) militārā ziņā tā bija “labs piemērs pretinieka kājnieku divīzijas ielenkšanai un iznīcināšanai galvenajā uzbrukuma līnijā. Šīs kaujas gaita bija tik neprognozējama, ka prasīja no militāro vienību komandieriem maksimālu elastīgumu, izcilu prasmi ātri orientēties notikumu gaitā un pieņemt lēmumus. Liela nozīme bija tam, ka artilērija pavadīja kājniekus, kuriem šādā pavadībā bija plašākas iespējas gan manevrēt, gan izpildīt kaujas uzdevumus.”14 Tā Priekules kaujas nozīmīgums tika skaidrots padomju armijas strēlnieku militārās izglītības mācību grāmatā. Šajā grāmatā atrodamās ziņas par to, kas un kā 1945.gada februārī notika Priekulē un novadā ir visprecīzākās un vispilnīgākās.

6. att. Piektās Kurzemes kaujas 1945. gada 12. februāris – 14. marts shēma (Sarkanā armija)

Priekules apkārtnē izpildāmais uzdevums tika uzticēts 51.armijas vienībām, kurām sadarbībā ar 6.gvardes armiju divu dienu laikā vajadzēja

1) pārraut vācu aizsardzības līniju Priekule – Pavāri,

2) sasniegt Sīmaņi, Lubukrogs, Paplaka robežu

3) ne vēlāk kā otrās uzbrukuma dienas vakarā sasniegt Vārtāju un ieņemt pozīcijas uzbrukuma turpinājumam upes labajā krastā pie Vārves, Pekiem.

 

7. att. Piektās Kurzemes kaujas 1945. gada 12. februāris – 14. marts shēma (vācu armija karte)

1945. gada 6.februārī Priekules tuvumā bija sapulcējušās visas Sarkanās armijas vienības, kuras 5.Kurzemes kaujas ietvaros gatavojās cīnīties Priekulē un tās apkārtnē. 51. armijas daļas17 6. gvardes armijas daļa

6. gvardes armijas daļa – 2. gvardes strēlnieku korpuss pie Sileniekiem austrumos no Priekules. Kopā apmēram 12 846 vīri, ap 9000 rokas ieroču,500 ložmetēji, 140 mīnmetēji, 170 smagie ieroči. Kopumā labāks bruņojums un nodrošinājums nekā vāciešiem.

51. armijas daļas – 63.strēlnieku korpuss Trekņos un 204.strēlnieku divīzija starp Bērzukrogu un Hruši/Kruši (?), 53. gvardes strēlnieku divīzijas daļas Mazgramzdā un ziemeļrietumos no Mazgaltiņiem, 267.strēlnieku divīzija pie Lapšiem, 848.strēlnieku pulks – Lejnieku robeža, pie Kņuipjiem

Gatavoties kaujai! 1945.gada 7. – 13.februāris.

Februāra sākumā Sarkanās armijas komandieri un izlūki pētīja apkārtni un vācu spēku pozīcijas, gatavoja savējās un plānoja gaidāmo kauju.

Priekules apkārtne – pauguraina zemiene ar nelieliem, mežiem, krūmājiem. Diezgan daudz mazu upīšu un nelielu purvu, kuri pat labos laika apstākļos militāro vienību, jo īpaši militārās tehnikas kustību apgrūtina. 2 upes: Virga ar diezgan stāviem krastiem un Vārtāja ar platu gultni, kura 1945. gada februārī atkušņa dēļ bija pārplūdusi, veidojot 800 – 100 m plašu purvainu ieleju. Laika apstākļu dēļ, arī mazās upītes un strauti abu armiju pusēs bija grūti pārejami. Uzbrukuma joslā ļoti daudz lauku māju un mazu ciematiņu. Lielāko daļu no ķieģeļiem un akmeņiem celto ēku, jo īpaši Priekulē, vācieši bija padarījuši par nocietinājumiem. 1945. gada februārī laiks bija apmācies, mākoņu augstums 200-600 m. Sniegs mijās ar lietu, tikai 1 saulaina diena.

Uzbrukumu Priekulei bija paredzēts sākt 20.februārī un realizēt trijās apmēram 3 – 4 km platās paralēlās līnijās virzienā no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem. Priekules pilsētas ieņemšanai atvēlētais laiks – 1 diena. Tās noslēgumā Sarkanajai armijai jāsasniedz Sudmaļi, Mežaziemeļi un jāieņem placdarms pie Sīmaņu un Purviešu robežas (3-5 km vācu pozīciju dziļumā).

Kauju bija paredzēts sākt ar spēcīgu aviotriecienu pa vācu pozīcijām Priekules ziemeļu daļā, birzītē 700 m ziemeļrietumos no Priekules, arī Jūlesmuižai, birzītēm ziemeļu un dienvidrietumos no tās, kā arī Jauneniekiem netālu no Judu kapiem. Pēc aviācijas uzlidojuma vajadzēja sekot 90 min. masīvai uz Priekules dienvidu daļu un birzīti 1 km rietumos no Priekules vērstai artilērijas ugunij.

Apmēram tāds bija Priekules kaujas lielais plāns. Tomēr dažās dienās paspēt vajadzēja ļoti daudz: sagatavot pozīcijas, munīcijas noliktavas, pielabot ceļus, lai militārā tehnika varētu pārvietoties. Ceļu pielabošanai tika izmantoti gāztu koku segums. Piemēram, Kņuipju mežā dislocētie strēlnieki sapieru vadībā izveidoja vairāk nekā 4 km garu ceļu. Līdzīgi tika iekārtoti un ar noliktavām aprīkoti arī sānceliņi.

Galvenās Sarkanās armijas pozīcijas tika savienotas ar tranšejām. Tiesa gan, rakt tās nācās purvainajā Priekules pievārtes daļā. Ņemot vērā slapjo februāri un pastāvīgo vācu armijas snaiperu uzraudzību pār zemieni Priekules dienvidrietumu daļā, tas bija ārkārtīgi grūts uzdevums. Priekules kaujas dalībnieki atceras, ka tranšeja šādos apstākļos dziļāka par sapiera lāpstiņas garumu nevarēja būt. Karavīri pa tranšeju pārvietoties varēja tikai un vienīgi uz vēdera, arī naktī, kad kūdras purva teritoriju ar baznīcas tornī uzstādītā prožektora palīdzību vācieši varēja pārskatīt tikpat labi kā dienā.

Liela daļa karavīru bija kaujas gaitas pieredzējuši, tomēr dažas dienas pirms uzbrukuma sākuma Sarkanās armijas vienības saņēma jaunus karavīrus, kuriem nekādas kaujas pieredzes vēl nebija. Tāpēc paralēli kaujas pozīciju sagatavošanai nācās vēl arī jaunkareivjus sagatavot. Pie tam ne tikai tehniski, bet psiholoģiski arī.

Baškīru izcelsmes Sarkanās armijas karavīrs Raiss Ahmadejevs, kara laikā bija tikai 19 gadus puisis. 1983.gadā Priekules novadpētniekiem viņš stāstīja tā: “Ritēja 1945. gada februāris. Mainīgi laika apstākļi, kā Baltijā tas mēdz būt. No rīta auksts, dienā snieg, vakarā sāk līt lietus, bet naktī atkal salst.

Mūsu 267.sarkankarogotā, ar Suvorova ordeni apbalvotā gvardes strēlnieku divīzija atradās nedaudz vairāk nekā 1 km dienvidrietumos no Priekules, kur agrāk tika veikti kūdras rakšanas darbi. Tur bija iekārtota mūsu armijas priekšējā līnija. No turienes sākās uzbrukums Priekulē dislocētajiem vācu spēkiem 1945.gada 20.februārī. Šī vieta uz laiku kļuva par mūsu – strēlnieku – mājām. Artilērija un citas armijas daļas izkārtojās mums aiz muguras, mežā uzkalnā. Tur bija vieglāk rakt zemnīcas, iekārtot blindāžas. Mums, kājniekiem, izdevīgāka atrašanās vieta bija tieši kūdras purvā. Es tolaik dienēju 848.strēlnieku pulkā.

Vācu aizsardzības līnija zigzag veidā bija iekārtota augstienē no jūsu skolas gravas līdz pat dzelzceļa stacijai pilsētā. Attiecībā pret vāciešiem mēs atradāmies kā uz delnas. Visgrūtāk mums bija pavadīt dienu, jo galvu no ierakumiem pacelt nedrīkstēja, ja negribēja dabūt lodi galvā. Vācieši ik pa brīdim apšaudīja mūsu pozīcijas ar šrapneļiem, kuri sprāga tieši virs mūsu galvām.

Ierakumi dziļāki par 1 m jeb sapiera lāpstiņas dziļumā nevarēja būt, jo dziļāk krājās ūdens. Zemi no ierakumiem ļoti rūpīgi novietojām ap tiem, veidojot nelielu aizsargvalni. To, cik vien bija iespējams, noklājām ar sniegu. Ierakumos zemi noklājām ar alkšņu zariem. Ļoti labi atceros, ka netālu no manas pozīcijas bija neliels alkšņu mežiņš. Ierakumus rakt varējām tikai un vienīgi naktī, un arī ar lielām grūtībām, jo netālu aiz mūsu ierakumiem ienaidnieku šāviņi bija aizdedzinājuši kūdru. Tā dega. No vienas puses, labi, – varēja aizlīst līdz tai pasildīties. No otras puses, ļoti bīstami, jo degošās kūdras gaismā vācieši varēja pārdrošnieku nošaut.

Sevišķi bīstams bija gājiens pēc pārtikas no vietas tuvāk ceļam. Ēdām tikai 2x diennaktī: ļoti agras brokastis, kamēr vēl tumšs, un ļoti vēlas pusdienas, kad jau tumšs. Bieži gadījās tā, ka pārtikas nesējs nonāca apšaudē un vai nu tika ar uzdevumu galā, vai ne – tika nošauts. Gadījās arī tā, ka karavīrs, kurš nesa pārtiku, bēgot no apšaudes, paklupa, un ēdiens no katliņa izlija zemē. Tad palikām neēduši.

Kad gribējās ēst, tad daudz domājām, ko darīt? Izdomājām! Netālu no mūsu pozīcijas mētājās nošauti zirgi. Aizlīdām līdz tiem, nogriezām vai nocirtām ar sapiera lāpstiņu kādu gabalu. Tad uzlikām uz lokanas alkšņu nūjiņas un līdām līdz degošajai kūdrai, kur to varēja apcept. Ja palaimējās ar to, ka nebija apšaudes, tad varēja ielikt katliņā sniegu, izkausēt un zirga gaļas gabalu arī apvārīt. Bet tikai apvārīt, iekšā tā tik un tā palika jēla. Bet tas nekas. Kad gribas ēst, tad var ēst arī tādu.

Ik pa laikam mūsu karavīri devās izlūkos. Viņiem bija uzdots arī sagūstīt kādu vācieti, lai izprasītu vairāk ziņu par vāciešu aizsardzības pozīcijām. Tāpēc šādus gūstekņus dēvējām par “mēlēm”, un izlūki devās pēc “mēles”. Tajā pašā laikā vāciešu snaiperi ar optiskajiem tēmēkļiem un spēcīgiem gaismas prožektoriem pārlūkoja mūsu pozīcijas un šāva uz visu, kas vien tik izskatījās pēc cilvēka kustībā. Ik pa laikam debesīs varēja redzēt arī gaisa balonu, no kura vācieši pētīja mūsu aizsardzības pozīcijas. Mūsu artilēristi bieži šāva uz šiem baloniem un to vadītājiem.

Aviācija piedalījās kaujās pie Liepājas, virs ostas. Mēs to zinājām, jo visur bija aicinājumi “Uz Liepāju! Par Liepāju!” Tas bija mūsu cīņu galvenais virziens – galvenais mērķis.

Naktīs notika komjauniešu sapulces, kur bez komjaunatnes jautājumu apspriedes notika arī karavīru psiholoģiska sagatavošana kaujai. Disciplīnas pārkāpumu nebija, karavīri bija ļoti disciplinēti. Bet tas arī saprotams, jo disciplīnas pārkāpumi varēja maksāt dzīvību.

Vēstules no mājām saņēmām regulāri. Bija arī sūtījumi no pavisam svešiem cilvēkiem – zeķes, zābaki, kabatlakatiņi, tabaka un citas karavīram noderīgas lietas. Par šiem sūtījumiem bija ļoti priecīgi, jo tie tomēr nāca no turienes – no mājām, no frontes aizmugures. To dēļ bijām gatavi karot, cik vien vajag, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atkal mājās. Tā dzīvojām līdz 1945. gada 20.februārim. Katru dienu vērojām Priekuli un tās apkārtni un gaidījām pavēli doties kaujā.” Aizsardzības pozīcijas bija gatavojuši arī vācieši. Tikai viņiem šī uzdevuma izpildei, frontes līnijai tuvojoties, bija vairāk laika. Iespējams, tāpēc viņu aizsardzības pozīcijas līdzinājās neieņemamam cietoksnim.

Gandrīz katra no akmeņiem vai ķieģeļiem būvēta māja Priekules pilsētā un lauku teritorijā bija pielāgota gan slēpšanās, gan šaušanas vajadzībām. Lielākai daļai šo māju bija arī pagrabi, tajos varēja slēpties no aviācijas uzlidojumiem, varēja atpūsties, pārsiet ievainotos, glabāt ieročus, munīciju un pārtiku. Tā kā šādu lauku māju Priekules samērā līdzenajā apkārtnē bija diezgan daudz, tad piekļuve šiem vācu aizsardzības sistēmas nocietinātajiem punktiem bija ārkārtīgi grūta. Ja māju tuvumā bija kāds mežiņš, paugurs, krūmāji, tad vēl nekas. Bet tā … pa klaju lauku …

Daudzu lauku māju tuvumā vācieši bija izmantojuši neparastu aizsardzības sistēmas elementu – līdz stobram zemē ierakti tanki. No šejienes ar optiskajām ierīcēm varēja pārskatīt visai tālu apkārtni, šaut no šejienes varēja uz jebkuru pusi, jo tanku stobri bija grozāmi. Tā zemē noslēptus tankus bija samērā grūti pamanīt. Iznīcināt tos varēja tikai ar aviācijas bumbām vai lielkalibra ieročiem, kuru munīcijas katastrofāli trūka. Tāpēc zemē ieraktās mašīnas bija ļoti drošs aizsegs visam un visiem, kas tajās atradās. Dažās vietās Priekules novadā vēl joprojām var redzēt četrkantīgas daļēji aizbirušas bedres. Kādas no tām bija ne blindāžas, bet tanku vietas.

Priekulē par pamatīgi nocietinātiem aizsardzības sistēmas atbalsta punktiem bija padarītas visas pilsētas mūra ēkas: stacija, baznīca, ķieģeļu ceplis, čuguna lietuve (bijušās pienotavas vietā), labības glabāšanas punkts, Zviedru vārti un Korfu nams. Pēdējā kara laikā gan darbojās skola, tomēr, frontes līnijai tuvojoties, šeit bija iekārtots vācu hospitālis. Teritorijā starp Raiņa, Tirgus, Galveno un Ķieģeļu ielām bija vēl vairākas ķieģeļu ēkas ar vairākiem stāviem. Tikai tās aviācijas uzlidojumos tika sabumbotas jau 1944.gadā.

Luterāņu baznīca ir Priekules visaugstākais punkts. No tās arī kara laikā varēja pārredzēt visai plašu pilsētas apkārtni, tāpēc baznīca bija padarīta par pašu galveno apkārtnes novērošanas un kontroles punktu. Naktī baznīcas tornī dega spēcīgs prožektors, kurš kustībā ar savu gaismas staru varēja izgaismot jebkuru pilsētas apkārtnes vietu tā, ka nemanītam pietuvoties pilsētai bija ārkārtīgi grūti. Baznīcā bija arī snaiperu punkts, lai nekavējoties varētu iznīcināt visu un visus, kas Priekulei tuvojās.

Visi galvenie vācu aizsardzības sistēmas punkti gan pilsētā, gan ārpus tās bija tranšejām savienoti. Karavīri pa tām varēja pārvietoties samērā ērti un droši. Manevrēšanai kauju laikā tranšejas bija ārkārtīgi svarīgas, jo īpaši Priekules apkārtnes samērā līdzenajā reljefā. Līdz Priekules un tās apkārtnes atbrīvošanas kaujām vācieši bija izveidojuši veselas trīs apmēram 7 km platas aizsardzības līnijas. Katrā no tām 1 – 3 tranšejas, kuras savienoja galvenos nocietinājuma punktus – kādas ēkas un būves virs vai zem zemes.

Pilnīgi visi kaut cik nozīmīgie ceļi bija mīnēti, vietām izārdīti vai ar akmeņiem, gāztiem kokiem bloķēti. Mīnētas, dzeloņdrāšu aizslietņiem un dzotiem piesegtas bija arī galvenās pieejas visām aizsardzības līnijām un to nocietinātajiem atbalsta punktiem. Ar gāztiem kokiem bija bloķēti arī mežu celiņi. Virgas upīte ar saviem samērā stāvajiem krastiem bija dabisks, smagajai kara tehnikai grūtāk pārvarams, vācu aizsardzības sistēmas elements.

Atsevišķiem karavīriem, nelielām to grupām piemērotu ierakumu sistēma gluži kā tīkls klāja visu Priekules apkārtni. Daudzas no šīm vietām vēl tagad labi redzamas cilvēku ikdienā neizmantotās vietās – mežos, mežu un krūmāju malās.

Izlūkošanas kauja 14.februārī.

Pretinieka pozīciju, bruņojuma un plānu izpēte bija viens no pašiem svarīgākajiem gatavošanās kaujai uzdevumiem. Šādam nolūkam jebkuru militāru spēku sastāvā vienmēr ir īpaši sagatavotas lielākas un mazākas izlūku vienības. Tādas bija arī Priekulē un tās apkārtnē dislocētajiem vācu spēkiem un uzbrūkošajiem Sarkanās armijas spēkiem arī.

Kad lielais Priekules kaujas plāns bija gatavs, tad 13.februārī 51.armijas komandieris ģenerālleitnants J.G.Kreizers visām izlūku vienībām pavēlēja: deva pavēli: “Ieņemt pozīcijas! Sagatavoties izlūkošanas kaujai rīt – 14.februārī!”

Padomju armijas strēlnieku mācību grāmatā rakstīts, ka “izlūkošanas kauja sākās no birzītes dienvidrietumos no Jaunzemjiem. Uzdevums – uzbrukumā izsist vāciešus no tranšejas ziemeļos no Jauneniekiem un saņemt gūstekņus. Blīvi izkārtotie kaujas novērošanas posteņi vēroja, ko vācieši darīs un kādus resursus izmantos. Kauja izvērtās ļoti sīva. Vācieši zaudēja vairākus simtus savu karavīru, diezgan daudz militārās tehnikas un ieroču. 1.gvardes strēlnieku korpusa zaudējumi bija mazāki: 15 kritušie un 73 ievainotie. Gūstekņu sniegtās ziņas ļāva priekšstatu par vācu aizsardzības sistēmu vēl papildināt, kā dēļ varēja precizēt arī Sarkanās armijas kaujas uzdevumus. Līdz ar ieņemtajām pozīcijām uzlabojās arī Sarkanās armijas sākuma pozīcijas.”

Bijušais Sarkanās armijas karavīrs Raiss Ahmadejevs savās atmiņās stāstīja arī par šo kauju: “Naktī uz 14.februāri 844.un 848.strēlnieku pulka izlūku grupas ieņēma pozīcijas dienvidrietumos no Jaunzemjiem, pavisam netālu no mūs ierakumiem. Pirms ievainojuma kājā dienēju 844.pulkā, pazinu tā komandierus un kareivjus. Kad 844.pulka karavīri gāja cauri mūsu pozīcijām, lai ieņemtu savas pozīcijas, ieraudzīju savu komandieri – leitnantu Žukovu ar saviem izlūkiem. Viņi aicināja mani doties līdzi. Atteicos, bet Žukovs mierināja mani, ka viss būs labi. Viņš vispār mani cienīja un vienmēr sauca tikai par Ahmedu. Par sekām nepadomāju, piekritu doties līdzi saviem bijušajiem biedriem, lai piedalītos izlūkošanas kaujā.

14.februāra pēcpusdienā devāmies uzbrukumā. Tas izdevās veiksmīgs: vāciešus no viņu tranšejām izsitām, gūstekņus pietiekamā skaitā saņēmām. Visu dienu bija snidzis, mēs pārvietojāmies tikai uz vēdera, tāpēc vakarā bijām cauri slapji un pārsaluši. Tumsai iestājoties, vācieši devās pretuzbrukumā. To izdevās atsist. Naktī iestājās miers, mūsu slapjais apģērbs sasala. Pašsajūta bija drausmīga. Pēc 2 stundām 844.pulka izlūku grupu, kurai biju pievienojies, nomainīja mana pulka izlūki vecākā leitnanta Boijberuka vadībā.

Es kopā ar saviem agrākajiem biedriem devos uz mūsu pozīciju aizmuguri apm.2 km aiz mūsu aizsardzības priekšējās līnijas. Apmetāmies kādas pamestas ķieģeļu mājas bēniņos. Tur staršina Homenko mūs sagaidīja, uzslavēja par paveikto un uzcienāja ar spirtu. Ziemas salā un slapjumā pārsalušajiem vīriem tas deva kaut kripatiņu siltuma. Izmantojot no žogiem nolauztus dēļus, iekūrām ugunskuru un viss … Vācieši mūs bija pamanījuši un atklāja uguni. Cik ātri vien spējām, ugunskuru nodzēsām un tumsā izklīdām kur kurais un turpat pamestās mājas apkārtnē pilnīgā bezspēkā aizmigām. No rīta, tikko ausa gaisma, citi karavīri mūs bija sameklējuši, pamodināja un aizveda uz tuvējo mežiņu.

No rīta vācieši atkal uzbruka. Mūsējie cieta lielus zaudējumus un bija spiesti atkāpties no vācu tranšejām, kuras izlūkiem tagadējo Brāļu kapu tuvumā bija izdevies ieņemt.

17.februāris. Izrādījās, ka tādi, kuri bez atļaujas ar domu piedalīties izlūkošanas kaujā bija atstājuši savas vietas, bija vairāki. Visi saņēma pavēli atgriezties savās 848.pulka pozīcijās aizsardzības priekšējā līnijā, kur nekavējoties bija jāierodas pie vecākā leitnanta. Tur, protams, dabūju pamatīgu rājienu un sodu – kaujas apsardze 30 – 35 m no vāciešu pozīcijām. Tur arī atrados līdz pat 20.februārim.”

17.februāris frontes līnijas vācu pusē. Bijušais vācu karavīrs stāsta.

1945. gada 17. februārī februārī Sarkanās armijas karavīrs Raiss Ahmadejevs par savu patvaļību dabūja sodu. Tajā pašā 17.februārī kaut kas gadījās ar vēl vienu karavīru, tikai frontes otrā pusē. Arī viņš, tāpat kā R.Ahmadejevs, kara laikā bija 19 gadus vecs puisis, arī viņš dienēja armijā. Tikai šis karavīrs bija radists un dienēja nacistiskās Vācijas armijā.
Dr.Alfons Volgemuts atceras, ka ienaidnieka uzbrukumi 15.un 16.februārī virzienā uz dienvidiem no Priekules bija vājāki, nekā tika sagaidīts. Tomēr ģenerālis Helings pūlējās novērst jebkādu risku nelielām rezervēm. Tās bija paredzētas īpaši apdraudēto punktu nosargāšanai. Arī II/Gr.426 tika raidīta pretuzbrukumā, lai atgūtu zaudēto vācu pozīciju dienvidos no Priekules, kur šī militārā vienība tika tikpat kā iznīcināta. Izlūkdienesta ziņojumi par Sarkanās armijas gatavoto uzbrukumu februāra vidū netika ņemti nopietni.

Dr. Alfons Volgemuts: “… tikpat kā iznīcināta nozīmē to, ka no šīs operācijas neviens nav atgriezies un nav zināms, vai vispār kāds palicis dzīvs. Es pats piedalījos šajā karadarbībā kā deviņpadsmitgadīgs radists un esmu viens no tiem 2, vēlāk 3 izdzīvojušajiem, kuri nokļuva krievu gūstā. Es vēlos atspoguļot notikumus no paša piedzīvotā.” Tālāk Volgemuta atmiņu brīvs pārstāsts. Pēc kara skolas beigšanas 1944.gada martā tiku iesaukts flotē Beļģijā. Pēc tam pārcēlāmies uz Rīgu, no turienes – uz Gulbeni. Tur pārkvalificējos par radistu, karoju pie Ērgļiem, Madonas. Pēc tam mūs pārsvieda uz Kurzemi. 1944.gada oktobrīnovembrī – uz dienvidiem no Liepājas, decembrī – pie Skrundas, Rudbāržiem (augstienes 107,7), vēlāk – uz Paplaku un februāra sākumā – uz Priekuli.

Mūsu komanda sastāvēja no 3 vīriem: Švegmann – frizieris no Rūras, Franz Kellenter no Hongenas pie Āhenas ar lielu frontes pieredzi un es – Alfons Volgemuts.

16.februārī mēs atradāmies kāda mežiņa malā ziemeļos no Priekules. Saņēmām pavēli gataviem kaujai plkst.22.00 ierasties bijušajā Priekules muižas namā. Mēs pārbaudījām rāciju un vakarā devāmies uz norādīto vietu, kur jau bija sapulcināti ap 200 grenadieru no II/GR426 un 20 tanku. Sarunājāmies klusi. Sapratām, ka kaujā dosimies ar tankiem. Mēs ar Franci sēdējām zemē pie kāda resna koka. Bija piesalis, bet ne pārāk auksts. Gaidot pavēli doties ceļā, sarunājāmies par to, kas mūs varētu sagaidīt.

Līdz šim mēs ar rācijas palīdzību vadījām artilērijas uguni, bet tagad, likās, ka būs jāpiedalās kaujā. Francis teica, lai visu laiku turos pie viņa. Un tad sāka rūkt tanki, katrs no tiem uzņēma apmēram 10 vīrus, kuri sasēdās augšā uz platformas. Mēs trīs sēdējām uz priekšējā tanka, aiz kura uz dienvidrietumiem virzījās visi pārējie. Tas bija ap plkst.2.00 naktī uz 1945.gada 17.februāri. Mēs virzījāmies pāri dzelzceļam, gar mežu pa ceļu dienvidrietumu virzienā. Apšaude nebija pārāk intensīva. Sākumā krievi šāva tikai ar rokas ieročiem, pēc tam – no prettanku lielgabaliem. Mēs palikām neskarti, tikai Francim granātas šķemba norāva zābaka papēdi.

Kad bijām pabraukuši kādus 3-4 km, tanki apstājās. Nolēcām no tiem. Apkārt spindzēja lodes. Šāvieni nāca no kāda paugura apm.100 m pa kreisi no ceļa, no kādām lauku mājām. Gar ceļu vijās ne pārāk dziļš grāvis, ielēcām tajā. Tanki apgriezās un aizbrauca. Tumsā varējām saskatīt nelielu šķūni, no kura izskrēja 2 krievu karavīri. Acīmredzot, bez ieročiem. Viens no viņiem izskatījās ievainots.

Francis iekliedzās: “Stoj! Ruki verh!” Abi karavīri pacēla rokas gaisā. Padevās. Mēs ieskrējām šķūnī. Laikam šis bija mūsu mērķis, kur komandieris bija pavēlējis ieņemt kaujas pozīcijas. Neilgi pirms šī brīža apvidus bija atradies pilnīgi vāciešu rokās.

Šķūnis, apmēram 6×6 m. Apakšā pagrabs ar dziļu ieeju, tajā trīs ar dēļiem nodalīti apcirkņi. Pirmajā, lielākajā, – liels galds ar telefoniem. Tālākajā apcirknī, kuri bija divstāvu guļvietas-nāras, ieslodzījām abus krievu gūstekņus. Sakārtojām raidītājus un antenas.

Mēģinājām sazināties ar mūsu batatreju, bet nekādu atbildi nesaņēmām. Sakarus neizdevās iedibināt arī vēlāk. Ārpusē bija dzirdams troksnis. Tur mūsējie uzbruka krievu pozīcijām. Mēs nosūtījām ziņojumu par situāciju, bet atbildi nesaņēmām. Grenadieri krievu pozīcijas ieņēma, tikai ar ļoti lieliem zaudējumiem. Sanitāri pie mums pagrabā ienesa 2 ievainotos, aprūpēja tos.

Kādā no atelpas brīžiem es izlaidu ievainoto krievu no apcirkņa. Viņam bija šauta brūce krūšu kurvī, bet elpot viņš varēja tīri labi. Uzliku viņam pārsēju, iedevu abiem pa gabalam maizes un pa cigaretei.

Dienai austot, sanitāri atvilka vēl vienu ievainoto. Tas gulēja apmēram 100 m no mums un smagi stenēja. Kādu brīdi neviens nešāva. Tad karadarbība atkal atjaunojās. Šķiet, ka krievi bija saņēmuši papildinājumu un atkal uzbruka.

Krievi sāka izmantot smagos ieročus. Daži grenadieri atkļuva līdz mums un teica, ka nevar vairs šīs pozīcijas noturēt, jo lielākā daļa mūs karavīru un virsnieku jau krituši. Cits nekas neatliekot kā atkāpties. Pagrabā bijām palikuši 14 karavīri un trīs ievainotie. Neviena virsnieka. Viens no karavīriem ieteica pa apmēram 250 m platu klaju lauku skriet līdz mežmalai. Tas varēja izdoties, ja mums būtu uguns aizsardzība. Tādēļ tika nolemts; 3 no mums paliks un nepārtraukti šaus uz krieviem, lai nodrošinātu pārējiem iespēju atkāpties līdz tuvējam mežam.

Palikšanai pagrabā, lai nodrošinātu pieseguma uguni, izvēlējās mani, vēl vienu 19 gadus vecu puisi un kādu vecāku grenadieri ar ievainojumu galvā. Ap plkst.10.00 17.februārā rītā pārējie atstāja lauku mājas pagrabu. Mēs trīs šāvām uz krievu pozīcijām, cik vien bija jaudas. Pārējie skrēja prom tāpat, – cik vien bija jaudas. Viens no skrejošajiem pakrita un palika guļam. Es domāju, ka tas bija sanitārs. Pārējie sasniedza mežmalu, bet tur viņus sagaidīja krievu uguns. Dzirdēju skaļus kliedzienus. Man likās, ka dzirdēju starp tām sava drauga Franča Kellentera balsi. Tad viss apklusa. Klusums iestājās arī pie mums. Baiss klusums.

Mēs sapratām, ka tiksim sagūstīti vai arī mūs nošaus. Ievainotie klusi stenēja. Viņu liktenis arī nebija zināms. Durvis uz āru palika vaļa. Nezināju, iet mums ārā vai palikt tepat – pagrabā.
Tad pēkšņi uz ceļa parādījās vācu tanks. Tas apstājās. Tas nešāva un arī netika apšaudīts. Tādēļ nospriedām, ka tas ir krievu ieņemts tanks.

Tad tas strauji pagriezās un aizbrauca. Dažas minūtes vēlāk, sadzirdēju laukā klusus trokšņus, it kā kāds uzmanīgi ietu pa akmens šķembām. Es paskatījos uz atvērtajām pagraba durvīm un ieraudzīju bārdainu seju ar pētošām acīm. Tad šīs acis mani ieraudzīja! Vīrs strauji pagriezās un pazuda. Vēl pēc dažām minūtēm ārā sadzirdējām skaļas balsis. Pie ieejas pagrabā nokrita un skaļi uzsprāga rokas granāta. Dažas šķembas trāpīja ievainotajiem, un tie skaļi iekliedzās.

Nu kaut ko saviem biedriem kliedza arī mūsu krievu gūstekņi. Mēs izlaidām viņus ārā. Pēc brīža arī paši tikām saukti nākt ar paceltām rokām ārā. Mūsu priekšā stāvēja seržants ar pistoli rokā un vēl daži krievu karavīri. Ievainotie pagrabā stenēja un kliedza.

Seržants nogāja lejā. Mēs dzirdējām šāvienus. Tad viss apklusa. Seržants pienāca pie manis un notēmēja. Tad sāka runāt abi mūsu gūstekņi, rokām rādot uz mūsu pusi. Seržants nolaida ieroci. Tika pārmeklētas mūsu kabatas. Mans rožu kronis tika nomests zemē. Pienāca klāt vēl vairāk krievu zaldātu. Mūs aizveda uz pārsienamo punktu. Pa ceļam mums vajadzēja nest nestuves ar kādu smagi ievainotu karavīru. Viņam bija norauta kāja. Tā turējās tikai nelielā audu stērbelē. Kad mēs viņu nesām pāri laukam, netālu sākās apšaude. Mēs, kā ierasts, nokritām zemē. Ievainotais krievs nestuvēs sāpēs iekliedzās. Viņš visu laiku atkārtoja: “Tihoņko, tihoņko!” Tad nezināju, ko tas nozīmē. Vēlāk, kad nedaudz iemācījos krievu valodu, sapratu, ko šis vārds nozīmēja.

Tā mēs sasniedzām krievu štābu kādā lauku mājā. Tur mūs pa vienam nopratināja. Man, draudot ar pakāršanu (rādīja virvi), lika parādīt uz kartes mūsu baterijas pozīcijas. Tā bija krievu karte. Es teicu, ka neprotu tajā neko izlasīt. Tad man atnesa vācu karti. Tur ieraudzīju ceļu, pa kuru mēs no Paplakas atnācām uz Priekuli. Vilku kartē ar pirkstu un norādīju uz kādu lauku apm.200 m pa kreisi no ceļa. Īstenībā mūsu pozīcijas bija ceļa labajā pusē, aiz mežiņa.

Vēlāk, jau pēc kapitulācijas, gūstekņu nometnē satiku kādu feldfēbeli no mūsu daļas. Viņš bija priecīgi pārsteigts par to, ka satika mani. Viņš pastāstīja, ka no mūsu operācijas 17.februārī neviens neesot atriezies un ka tajā dienā notikusi spēcīga apšaude netālu no mūsu pozīcijām, ceļa kreisajā pusē. Tikai nekādu nopietnu zaudējumu mūsējiem nebija.

Trešais no mums, vecākais grenadieris ar ievainojumu galvā bija pilnīgi apjucis. Acīmredzot, savu biedru nāves iespaidā. Kāds krievs kopā ar viņu aizgāja aiz šķūņa. No turienes atskanēja šāviens, un krievs atgriezās. Viens pats. Tā mēs palikām divatā.

Vakarā mani aizveda pie diviem augstāka ranga krievu virsniekiem. Viens no viņiem runāja vāciski. Viņš sarunājās ar mani ļoti humānā veidā. Starp citu, viņš jautāja man par manu attieksmi pret karu. Pastāstīju par savu dzīves gājumu un par to, kā nacistu valdība bija izrīkojusies ar manu ģimeni. Mans tēvs bija policijas ierēdnis; 1934.gadā viņu atlaida no darba par to, ka viņš atteicās iestāties SS rindās. Tēvs krita 1944.gadā Francijā. Pēc pratināšanas mēs saņēmām prosas biezputru, maizi un ūdeni.

Nakti pavadījām kopā ar vairākiem krievu zaldātiem vienā telpā. Mums atļāva gulēt zem gultām uz grīdas. Nākamajā dienā vairāku zaldātu pavadībā ar smago mašīnu mūs aizveda uz gūstekņu savākšanas vietu kādā šķūnī Skodas apkaimē. Mēs tur bijām kādi 10 cilvēki. Neviena no mūsu cīņu grupas starp tiem nebija. Vairāk gūstekņu laikam arī nebija. Mūsu operācijā piedalījās apmēram 200 vīru. Ja neviena šeit nebija, tikai mēs divi, tad laikam visi bija krituši. Šīs operācijas jēga un mērķis aprakstīti divīzijas hronika. Stratēģija un izpildījums man kā stratēģijas diletantam nav saprotams. Nesaprotu arī to, par ko tika samaksāts ar 200 dzīvībām.

Tālāk sekoja divi gadi krievu gūstā Rīgā: nometne Kaizervaldē, darbi drupu novākšanā pilsētā un Olainē – kūdras nometnē dienvidos no Rīgas ostas. Kūdras darbi ilga visu vasaru. Mūsu paruna: “Ūdens no augšas (lietus), ūdens no apakšas (purvs), ūdens iekšā (kājās no bada) – tās Olaines ciešanas.” Rudenī jau biju novājējis par 50 kg. Tālāk tiku pārcelts uz Ziemeļigauniju: Kotla-Jarve, Jove, Tammika – akmeņlauztuves, meža darbi, celtniecība u.c.

1947.gadā ar aizdomām par to, ka esmu slims ar tuberkulozi, tiku no nometnes atbrīvots.

Mammu, kura no Austrumprūsijas bija padzīta, atradu Vestfālenā.

2008.gadā es kopā ar savu dēlu un kāda drauga ģimeni apciemoju Latviju. Priekules apkaimē meklējām to liktenīgo vietu, kur gāja bojā lielākā daļa mūs biedru un kur tiku sagūstīts es pats. Ar lielām grūtībām izdevās to atrast apmēram 7 km dienvidrietumos no Priekules. Pagraba drupas, neapdzīvota lauku māja – viss aizaudzis ar krūmiem. Spēcīgs aizkustinājums, stāvot tajā pašā vietā, kur uz mani tika tēmēts ierocis. Man izdevās izdzīvot!

Nebija neviena, kam pajautāt, vai tuvumā nav kāda vācu karavīru kapsēta. Apmeklējām krievu karavīru kapsētu dienvidos no Priekules. Tur vairāk nekā 20 00 kritušo un ļoti izteiksmīgs piemineklis. Arī Krievijā mātes, sievas un bērni raudāja par saviem dēliem, vīriem un tēviem. Nopietns brīdinājums tam, lai nekas tāds vairs nekad neatkārtotos.

Ieņemt pozīcijas! 1945.gada 18.februārī.

Naktī uz 18.februāri Sarkanās armijas karavīri saņēma pavēli ieņemt kaujas pozīcijas. Līdz 20.februārim karavīri vēl precizēja uzbrukuma detaļas, gatavoja ieročus un munīciju, viss vairākkārtīgi tika pārbaudīts. Karavīriem bija balti aizsargtērpi, ieročiem bija jābūt ar balto marli aptītiem. Sapieri šajās dienās vācu mīnu laukos un dzeloņdrāšu aizžogojumos gatavoja uzbrukumam nepieciešamās ejas – divas katrai strēlnieku rotai. Uzbrukumu tika plānots īstenot trijās paralēlās apmēram 3 – 4 km platās joslās virzienā no Priekules dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem.

  • 1.uzbrukuma līnija

51.armijas 1.gvardes (204.,267.,346. strēlnieku divīzijas), 10. un 63.strēlnieku korpusi.

Uzbrukuma virziens Kņuipji – Oliņi, Pungas – Joguļi – Kaņepji – Vārtāja – Vārve, Tadaiķi, Peki.
Uzdevumi: pirmajā dienā apmēram 3,5 km platā joslā pārraut vācu aizsardzības līniju pie Pungām un Oliņiem, ieņemt dzelzceļa līniju dalīšanās vietu pie Joguļiem, tad tālāk uz Sudmaļiem, Jauneniekiem, Mežaziemeļiem; pirmās dienas noslēgumā turpinātu cīņas pie Vārtājas (šķērsot to); otrajā dienā ieņemt pozīcijas Vārtājas labajā krastā, Bunkas apkaimē (Vārve, Tadaiķi, Pekas). Tā Padomju armijas spēki ar apmēram 10 km diennaktī ātrumu varētu ieiet vācu pozīcijās apmēram 20 km dziļumā.

  • 2.uzbrukuma līnija

51.armijas 63.strēlnieku korpuss uzbrukuma frontes vidējais posms. Uzbrukuma virziens – Oliņi, Pungas – Raudenieki, Mucenieki – Purvieši, Lubukroga robežas. Galvenais trieciens centrā starp abām iepriekšējām līnijām, pārraut vācu aizsardzību pie Oliņiem, Pungām, koriģēt flangu sasniegumus, lai izietu uz Raudenieku, Mucenieku robežu un 1.dienas noslēgumā sasniegtu Purviešu un Lubukroga robežu otrajā dienā.

  • 3.uzbrukuma līnija

6.gvardes armijas 2.gvardes strēlnieku korpuss, pa labi no 51.armijas 1.gvardes korpusa.

Uzbrukuma virziens Ādami, Krieviņi – Žibali, Knīveri, Usaiķi – Ošenieki, Vasiļi – Strīķi, Sīmaņi. Uzdevums – pārraut vācu aizsardzības līnijas 1 km rietumos no Ādamiem, Krieviņiem un uzbrukumā Žibalu, Knīveru, Usaiķu virzienā sadarbībā ar 1.gvardes korpusu ielenkt un iznīcināt vācu garnizonu Priekulē, lai dotos tālāk uz Ošeniekiem, Vasiļiem un 1.dienas beigās sasniegtu Strīķu un Sīmaņu robežu.

Uzbrukumā! 1945.gada 20. – 22. februāris.

Naktī uz 20.februāri klajā laukā 5-7 cm biezs sniegs, mežā – apmēram 13-17 cm. Upēs pali, ūdens līmenis cēlies par 70 – 120 cm. Tāpēc visur slapjš, purvi, upju krasti, ielejas slapjas un grūti izejamas. No rīta bieza migla. Redzamība 300-400 m. Plkst.9.20 sākās artilērijas uzbrukums. Sliktās redzamības dēļ vēlamo rezultātu tā nedeva. Miglas dēļ masīvais uzbrukums no gaisa arī neizdevās, kā bija plānots. Aviācija darbojās nelielās 2-3 lidmašīnu grupās. Kaujas gaitu tādā veidā ietekmēt nevarēja.

Plkst.10.30 vienlaicīgi visās trijās kaujas līnijās sākās uzbrukums. Sarkanās armijas karavīrs Raiss Ahmadejevs stāsta: “19.februārī no kaujas apsardzes posteņa mani atsauca un ieskaitīja komjauniešu avangarda sastāvā, kurš 20.februāra rītā uzbrukumā devās pa priekšu galvenajiem spēkiem. Mūsu uzdevums bija virzīties visiem pa priekšu tā, lai varētu par kādām briesmām brīdināt pārējos – mūsu aizmugurē. Beidzot bija skaidrs, ka rīt būs tā diena, kuru ar nepacietību bijām gaidījuši, – uzbrukums Priekulei, lai dotos uz Liepāju.

20.februāra rītā brokastīs bija ļoti garšīga griķu biezputra un 150 g šņabja katram. Tas bija vairāk nekā parasti, kad pirms kaujas karavīri saņēma 100 g šņabja. Tikko paspējām paēst un uzpīpēt, kā sāka šaut mūs artilērija. Sākumā nevarēja saprast, no kurienes tieši šauj un kur sprāgst. Drīz vien artilērijas ieroču skaņas saplūda vienā melodijā. Šai melodijai pievienojās mūsu “Katjušu” spēle, kā tolaik saucām šo ieroču izšauto raķešu īpatnējo skaņu. Tās visas atradās Kņuipju mežā aiz tagadējā lidlauka. Artilērijas uguns nāca no visiem mežiņiem, visām birzītēm Priekules dienvidaustrumu, dienvidu un dienvidrietumu daļā. Bija sajūta, ka zeme zem kājām vibrē.

Masīvajā 30 minūšu ilgajā artilērijas ugunī vācieši pieklusa. Atceros, ka no viņu puses tad nebija neviena šāviena. Pēc pāris minūtēm debesīs parādījās divas mūsu lidmašīnas, aplidoja ap Priekuli un aizlaidās atkal prom. Artilērija sāka šaut atkal, bet pēc brīža visi kā viens strauji pārtrauca uguni. Laiks bija miglains, artilērijai tādos apstākļos strādāt bija grūti. Gaisā izšāvās dažas raķetes. Tās nozīmēja pavēli doties kaujā. Tad arī cēlāmies kājās un, pilnā augumā izslējušies, ar rokas ieroču durkļiem pa priekšu un, “urā!” saucieniem skanot, devāmies kaujā. Mēs, 4 komjaunieši, visiem pārējiem pa priekšu, kā iepriekš bija pavēlēts.

Pēkšņi mums priekšā parādījās vēl vairāki cilvēki. Arī skrēja. Viens no mūsējiem sāka šaut, bet kāds cits kliedza: “Ko tu dari?! Tie taču mūsējie!” Turpinājām skriet uz Priekules pusi. Tad tikai atklājās, ka iepriekš redzētie bija vācieši. Tādus, baltos aizsargtērpos ģērbtus, ieraudzījām arī Priekulē. Baltos aizsargtērpos bijām arī mēs paši. Skrējiens uz pilsētu ilga apmēram 15 – 20 minūtes. Sasniedzām Priekuli Zviedru vārtu rajonā. Tuvumā, atceros, bija arī sargu tornis un liela no sarkaniem ķieģeļiem celta ēka, tikai stipri nopostīta. 15 – 20 m attālumā no tās stāvēja jauns vācu pašgājējs lielgabals “Ferdinands”. Pieskrējām tam klāt, apgājām apkārt un spriedām par to, cik jaunu tehniku vāciešiem nācies pamest. Galvenie mūsu spēki, kuriem, kā iepriekš bija plānots, bija jāturas gabaliņu aiz mums, Priekulei vēl tikai tuvojās. Mēs, pirmie, pie lielās ēkas bijām vieni.

Pēkšņi “Ferdinands” sāka rūkt un kustēties. Virzienā uz mūsu galvenajiem spēkiem, kuri, ķēdē izkārtojušies, tuvojās Priekulei. Mūsu uzdevums bija brīdināt pārējos, bet kā? Cik vien ātri varējām, metāmies pie lielās ēkas logiem, lai dotu saviem sekotājiem kādu zīmi. “Ferdinands” apgāja ēku no rietumiem un sāka šaut uz mūsu galvenajiem uzbrukuma spēkiem. Mūsējie sagūla zemē, uzbrukums apstājās. Mana 848.pulka 1.rota tomēr paspēja sasniegt Zviedru vārtu un sargu torņa teritoriju. Nu sākās sajukums, nevarēja saprast, kas kur notiek un kas kam tāpēc jādara. Vācieši attapās un sāka uz mums šaut no visām pusēm, šāva arī snaiperis no baznīcas torņa.

Rotas komandieris pavēlēja mums četriem iznīcināt šo pašgājēju lielgabalu. Prettanku granātu nevienam no mums nebija. Sasējām saišķos par citroniņiem sauktās rokas granātas un sākām pa sarkano ķieģeļu mājas iekšpusi līst uz “Ferdinanda” pusi. Tikko tajā bijām iekļuvuši, tā vācu artilērija atklāja uguni – tieši pa šo ēku. Mūsu priekšā iebruka griesti. Liekas, ka tie bija no betona vai cita kāda līdzīga materiāla. Ilgi nevarējām sasniegt iznīcināmo pašgājēju lielgabalu. Sanāca kavēšanās. Tomēr diviem no mūsu grupas “Ferdinandu” izdevās sasniegt un uzspridzināt to. Viens no viņiem atpakaļ pie grupas vairs neatnāca. Bija kritis.

Skrējām pie savējiem Zviedru vārtu rajonā. Te valdīja panika. Nevarēja saprast, uz kuru pusi doties tālāk. Ne pa kreisi, ne pa labi no 848.pulka vienībām citu uzbrukuma vienību nebija. Šāvieni bija pieklusuši. Komandieris nolēma doties baznīcas virzienā, kur gatavojāmies iznīcināt snaiperi. Pārejas vieta bija klaja, priekšā upīte. Sākām kustēties. No upītes otra krasta sāka šaut. Vācu artilērija šāva no dzelzceļa stacijas puses. Mūsu tankus nekur neredzēja. Pēc brīža pa kreisi no mums daži parādījās, bet turpat arī palika. Vācu artilērija bija tos sašāvusi tā, ka izmantot tos vairs nevarēja. Nu sapratām, ka mūsu artilērijas uguns cerētos rezultātus nebija devusi, – mums, kājniekiem, no tās nebija nekāda labuma.

Snaiperis no baznīcas torņa smagi ievainoja kājā mūsu rotas komandieri vecāko leitnantu Rajbeku. Viņa vietā stājās vada komandieris leitnants Zabogekijs. Daži karavīri bija krituši. Mēs visi sagūlāmies zemes iedobju patvērumā. Drīz mūsu artilērija atkal sāka šaut. Stacijas virzienā. Nu mums kļuva vieglāk virzīties uz baznīcas pusi. Mums jau aizmugurē, lielā zemnīcā pie ieejas pilsētā, kā izrādījās, bija daudz vāciešu. Leitnants pasauca mani vārdā un pavēlēja iznīcināt zemnīcu. Pieskrēju pie tās ar metienam sagatavotu granātu rokās, apstājos pie tās durvīm un liku visiem iznākt ārā ar gaisā paceltām rokām. Pirmais no zemnīcas iznāca gara auguma vācietis, ļoti kalsns, tikpat vecs kā mēs. Viņš nolika savu ieroci zemē un metās bēgt uz to pusi, kur tagad Priekules mehāniskās darbnīcas.

Tolaik tur atradās paliela, pilij līdzīga ķieģeļu siena. Nācās man šo vācieti nošaut. Vēl tagad redzu viņu acu priekšā. Nu no zemnīcas sāka nākt ārā pārējie “friči”. Visi nolika ieročus zemē, pacēla rokas kā padošanās zīmi. Saskaitīju sešpadsmit vīrus. Pavēlēju visiem doties uz mūsu rotas pusi. Atceros, ka viens no vāciešiem zemē nolika mūsu armijas izmantotu automātu ar apaļo disku lodēm. Viens no mūsu rotas sapulcināja sagūstītos vāciešus un pavadīja tos uz mūs aizmuguri. Pēc šī notikuma mūsu komandieris leitnants pavēlēja rotai doties uz birzīti pie tagadējās skolas, lai no turienes dotos tālāk uz dzelzceļa pusi Klaipēdas līnijas virzienā. Tolaik no skolas līdz dzelzceļam bija gandrīz pilnīgi klajs lauks, koku bija ļoti maz. Upīte bija aizsalusi. No mūsu rotas pāri palikušie vīri caur birzīti virzījās uz šo lauku. Kā tuvojāmies tam, tā vācieši atkal sāka šaut. Leitnants pavēlēja mums trijiem palikt birzītē un ar rokas ieroču uguni piesegt pārējo virzību pāri klajajam laukam. Palikām nu trijatā gravā pie skolas. Uzmanīgi novērojām kustību baznīcas tornī un nocietinājāmies pie šausmīgi sadragāta vācu lielgabala. Atceros, pie tā zemē gulēja divu vāciešu līķi. Uz riepām bija uzraksts “Omskas riepu rūpnīca”. Izlasīju uzrakstu un atcerējos skaisto Sibīrijas upi.

Vācieši no upes otras puses neuzbruka, tikai uzturēja intensīvu plašas apkārtnes apšaudi, tā apgrūtinot mūsu vienību virzību pāri upei uz dzelzceļa pusi. Savā pozīcijā pie sadragātā lielgabala sabijām apmēram stundu, tad nolēmām doties pie savējiem.

Devāmies dziļāk gravā gar tagadējo skolu, gājām gar tās malu. Visu laiku uzmanījām baznīcu un tur sēdošā snaipera kustības. Gājām un atskatījāmies visu laiku. Gravā manījām daudzas rindā izkārtotas vācu zemnīcas. Katrai mazi lodziņi uz upes pusi. Pēkšņi no vienas dzirdējām kādu pusbalsī mūs saucam. Nevarējām saprast, no kuras zemnīcas šī balss nāk. Pietupāmies, aizturējām elpu un klausījāmies. Pēkšņie vienas durvis atvērās, un kāda roka aicina mūs iekšā: “Komm here, komm here! Hitler kaput!” Vācieši! Mēs visi trīs metāmies uz zemnīcas pusi un strauji ielauzāmies tajā.

Zemnīcā gar sienu bija izkārtoti soli. Vācieši stipri iedzēruši. Šautenes samestas stūrī. Piedāvāja mums sarkano vīnu. Atteicāmies. Septiņi vācieši, pēc izskata drusku vecāki nekā mēs savos komjauniešu gados, cītīgi sāka skaidrot, ka negrib vairs karot, ka pietiek, ka grib iedzert. Viņi lika mums saprast, ka nav mums no viņiem jābaidās. Viņi sāka rādīt mums savu ģimeņu un bērnu fotogrāfijas. Viens no viņiem piedāvāja man spoguli un bārdas skūšanai nepieciešamos piederumus kā atmiņu no šīs tikšanās. Tā pavadījām pie viņiem kādu laiciņu un noticējām, – viņi tiešām vairs negrib karot. Izskaidrojām viņiem ceļu uz mūsu aizmuguri. Viņi, savukārt, mums skaidroja, ka kaut kur pie baznīcas ir viņu feldfēbelis un ka tas šaus, ja pamanīs šos labprātīgi dodamies gūstā. Beigu beigās pierunājām viņus padoties. Tikšanās beidzās ar to, ka visi septiņi vācieši pa vienam atstāja zemnīcu, uzrāpās krantī sarkanās ķieģeļu ēkas pakājē un vieni paši devās uz mūsu pozīciju aizmuguri. Gāja viņi mierīgi, neviens uz viņiem nešāva.

Mēs arī devāmies tālāk – pie savējiem tuvējā birzītē. Nācās pa klaju vietu vācu artilērijas apšaudē skriet apmēram 600 -700 m. Līdz savējiem no mums trijiem tika tikai divi, trešo skrējienā pār klajo lauku vācu uguns nogalināja, – artilērijas šāviņš norāva mūsu biedram galvu mūsu acu priekšā. Laika apstākļu dēļ plānoto masīvo aviācijas uzlidojumu nebija. Mūsu artilērija un “Katjušas” iedarbināja savus ieročus epizodiski – ik pa laikam. Šāviņi trāpīja arī mūsu pozīcijās mūsu karavīriem. No mūs tankiem arī liela labuma nebija. Bija baismīgi. Visas šīs kaujas smagums gūlās uz mūsu – kājnieku – pleciem. Beidzot sasniedzām savu rotu dzelzceļa labajā, dienvidu pusē. Otrā pusē bija vācu tanki, – varēja dzirdēt tikai to rūkoņu. Laikam arī vācieši nezināja, kur kurais atrodas, kur tāpēc šaut, kur ne.

Mūsu rotas priekšā pilsētas pusē bija sagrauta koka ēka. Ieņēmām to, ievilkām sakarus. Leitnants sazinājās laikam ar štāba komandieriem. Mēs pārējie izvietojāmies cits mājā, cits tās tuvumā. Gaidījām nākošo pavēli. Tuvojās vakars. No sava koka mājas aizsega labi varējām redzēt vāciešus pilsētas austrumu un ziemeļu daļā, kā viņi staigā, kā skrien. Tajā brīdī neviens nešāva. Atceros, ka mājā aiz krāsns stāvēja klavieres, un mēs, karavīri, viens aiz otra uzsitām pa taustiņiem.

Klavieres skanēja, un mums gribējās smieties. Mūsu smiekli leitnantam traucēja runāt pa telefonu, un viņš sadusmojās, – lika mums izbeigt “spēlēšanos”. Tomēr mēs turpinājām plinkšķināt klavieres. Tad leitnants kļuva pavisam nikns: pielēca kājās, pieskrēja pie klavierēm un sāka uz tām šaut. Mēs visi pamukām uz visām pusēm. Dažas lodes atsitās pret klavieru metāla detaļām un gandrīz ievainoja pašu šāvēju. Tas leitnantu saniknoja vēl vairāk, viņš skaļi lamājās uz mums, uz klavierēm – uz visu pasauli.

Kamēr mēs tā izklaidējāmies, vācieši laikam bija mūs pamanījuši. Viņi raidīja uz mums labi tēmētu uguni no stacijas puses. Metāmies visi katrs uz savu pusi. Cik atceros, tajā reizē nevienu no mūsu rotas nenošāva.

Drusku pagaidījuši, sapulcējāmies tuvējās birzītes malā, sadalījām atlikušos pārtikas produktus. Visus kopā bija sapulcinājis vecākais seržants Smirnovs. Vairs neatceros, kur palika leitnants. Varbūt krita. Mani iecēla par vada komandieri, tikai tajā bija 8 vai 9 cilvēki. Atceros, – viens bija gados stipri vecs ukrainis. Pie mums no Ukrainas bija ieradies samērā nesen. Viņa valodu sapratu ļoti slikti. Vecākais seržants pavēlēja man savākt pēc iespējas vairāk munīcijas (no lielāka meža puses mums to atveda ļoti daudz). Ar to bija jāieņem tā pati māja ar klavierēm un jāvar noturēties šajā pozīcijā līdz 21.februāra rītam.

Pavēli saņēmu, kopā ar saviem vīriem savācām munīciju, cik spējām, un tad skrējām uz iepriekš atstāto koka māju ar klavierēm. Ar smagu jo smagu mantu maisu mugurā es skrēju pēdējais. Pats biju paņēmis ļoti daudz granātu. Likās, ka tās mums visvairāk būs vajadzīgas. Vācieši mūs atkal apšaudīja no stacijas puses. Atceros, kā skrēju, kā straujā skrējiena dēļ sāka trūkt elpa. Galvā iešāvās doma – nogulties zemē un pārlaist apšaudi. Tas arī bija pēdējais, ko atceros.”

20.februārī 51.armijas 1.gvardes strēlnieku korpusa vienībām izdevās ielauzties vācu aizsardzības pirmās līnijas pirmajā un tad arī otrajā tranšejā. Samērā drīz tika sasniegta Virgas upīte, tikai tās pāreju apgrūtināja stāvie krasti, jo īpaši upes labajā pusē. Karavīri izmantoja jau iepriekš sagatavotas koka laipas, baļķus. Vācu uguns no Virgas upītes labā krasta bija tik spēcīga, ka nācās nedaudz atkāpties. No Priekules pilsētā sagatavotajiem vācu nocietinājumiem dzelzceļa stacijā un bijušajā čuguna lietuvē nāca ļoti spēcīga vācu uguns.

Ap plkst.11.50 strēlnieki uzbruka vācu spēkiem pie Oliņu mājām, Priekules nomalē. Vācu armijas spēku uguns bija tik spēcīga, ka Sarkanās armijas karavīri virzījās nelieliem skrējieniem pa 100-200 m. Vairāki vācu uguns atbalsta punkti birzītē pie Oliņu mājām tika iznīcināti. Tālāk karavīri par purvaino zemieni šķērsoja Virgas upīti, dzelzceļu, ceļu Priekule – Virga un ieņēma Gūta smēdi. Vācu nocietinājuma punkts bija iekārtots arī tur.

Ap plkst.12.00 strēlnieku pulki cīnījās arī Priekules nomalēs. Vācu spēki bija sakoncentrējušies vēl atlikušajās un aizstāvībai pamatīgi pielāgotajās akmens mājās pilsētas nomalēs. Blindāžās, māju pagrabos, aiz akmens sienām noslēpušies vācieši krievu artilērijai bija ļoti grūti pieejami un sīvi pretojās. Ap šo laiku vācu spēku mīnmetēju un artilērijas uguns kļuva intensīvāka. Tāpēc 204.strēlnieku divīzijas mēģinājums vienā spēcīgā triecienā ieņemt Priekuli neizdevās. Kaujas apdzīvotajās vietās, lauku mājās ieguva ilgstošu raksturu.

Laikā starp 12.00 un 13.00 vācu armijas vienības no Priekules ķieģeļu cepļa uzsāka divus pretuzbrukumus 848.strēlnieku pulkam. Sarkanās armijas karavīri šos uzbrukumus atsita un vēl arī gūstekņus notvēra. 267.strēlnieku divīzijas panākumi Saulaines virzienā ļāva veiksmīgāk turpināt cīņas arī pārējām Sarkanās armijas vienībām, dodot cerību uz to, ka līdz 20.februāra vakaram Priekulē dislocētos vācu spēkus izdosies ielenkt un iznīcināt, kā bija plānots.

Laikā no 15.00 līdz 18.00 izdevās ieņemt Biržumuižu, Dobeļu Treidu apkaimi, bet tur izvietotos vāciešus ārkārtīgi smagā cīņā iznīcināt vēl neizdevās. Pietrūka spēcīgas artilērijas uguns atbalsta. Tāpēc karavīriem nācās cīnīties gandrīz vai ar kailām rokām, izmantojot tikai rokas ieročus. Citas Sarkanās armijas vienības katra cīnījās savā vietā un palīdzēt 706.pulkam noslēgt vācu ielenkumu nevarēja. Kaujas plānošanā pieļautā kļūda attiecībā pret artilērijas vienību izveidi divīziju līmenī lika par sevi manīt. Bez tās atbalsta karavīriem ar rokas ieročiem pamatīgi nostiprinātās vācu pozīcijas, kuras atbalstīja arī artilērija un pat tanki, ieņemt bija ārkārtīgi grūti. Ap pieciem pēcpusdienā izdevās ieņemt Priekules dzelzceļa staciju, bet tālāk 730.strēlnieku pulks netika, – vācu uguns no ķieģeļu cepļa bija pārāk spēcīga.

Ap plkst.21.00 vācu pretošanās Priekules austrumu daļā tomēr tika salauzta, un viens kvartāls Pilsētas austrumos tika ieņemts. Sākās ielu cīņas. Virzienā uz ķieģeļu cepli. Citas strēlnieku vienības turpināja cīņas Saulaines virzienā. Vēl tikai jāizsit vācieši no ķieģeļu cepļa, čuguna lietuves un augstienes 36,8.

20.februāra noslēgumā Sarkanās armijas vienības bija sasniegušas Saulaines robežu pie Jūlesmuižas. Karavīri izkārtojās birzītē ziemeļos 0,5 km rietumos no Jūlesmuižas un birzītē ziemeļu malā dienvidaustrumos no Joguļiem, mežā 200 m no Joguļiem. 2.gvardes strēlnieku korpuss bija ieņēmis Priednieku mežu un pastorātu. Kaimiņos pa kreisi 63.strēlnieku korpuss bija sasniedzis meža ziemeļu malu rietumos no Joguļiem un Jaunzemjiem. Cīnas vēl turpinājās teritorijā ap čuguna lietuvi un augstieni 63,8, kā arī Priekules pilsētas austrumu daļā.

Tā pavēli par Priekulē dislocēto vācu spēku ielenkšanu un iznīcināšanu pirmās uzbrukuma dienas noslēgumā izpildīt nebija izdevies. Starp Sarkanās armijas vienībām, kuras pilsētā cīnījās par ielenkuma no austrumu un rietumu puses noslēgšanu bija palicis apmēram 1 km plats “koridors” ar centrālo vācu uguns atbalsta punktu ķieģeļu ceplī. Pa to vācu spēki naktī uz 21.februāri saņēma papildspēkus, neskatoties uz to, ka cīņas Priekulē turpinājās visu nakti.

21.februārī pavēle ielenkt vāciešus tika izpildīta: Priekule bija ieņemta, vācieši ielenkti. Tikai sakaut teritorijā starp ķieģeļu cepli, čuguna lietuvi un augstieni 36,8 nocietinājušos vācu spēkus vēl nebija iespējams. Uguns no ķieģeļu cepļa bija pārāk spēcīga. Sarkanās armijas karavīrs Raiss Ahmadejevs atceras: “Atguvu samaņu tikai 21.februāra rītā pie kādas mājas, apmēram 3-4 km no Priekules. Man likās, ka kāds man pieskāries. Zeme zem manis sāka likties silta. Ap mani zemē gulēja vairāki desmiti kareivju. Izrādījās, ka visi miruši. Nu sapratu, no kurienes nāca siltums no zemes. Tur bija izliets silts ūdens, ar kuru apmazgāja ievainotos. Es gulēju pie paša jumta. Zem tā bija sakrauti kritušie. Uzreiz nevarēju saprast, kur atrodos – pie vāciešiem vai pie savējiem. Sakopoju skatienu un ieraudzīju savējos. Aptaustīju savu seju, galvu un sajutu uz tām sarecējušas asinis un zemi. Gribēju pagriezties, izkustēties. Nevarēju, – šinelis bija piesalis pie zemes. Gribējās kliegt, bet nevarēju arī to, – balss nebija. Viss acu priekšā sāka griezties, un tad iestājās tumsa, – atkal zaudēju samaņu.

Neatceros, cik ilgi tā biju gulējis, tomēr atkal atguvos. Skatos, – divi kareivji nes mani uz rokām, viens tur aiz galvas un pleciem, otrs – aiz kājām. Sāku kustināt rokas un kājas. Viņi apstājās, mani mešus nometa zemē, un paši atlēca nost kā sabijušies. Sapratu, ka viņi bija noturējuši mani par mirušu un nesa mani uz mašīnu, lai vestu kaut kur aprakt. Tikai vēlāk pēc izziņā Nr.208 rakstītā uzzināju, ka biju artilēristu hospitālī un tikai brīnumainā kārtā mani neapraka vēl dzīvu.

Kad nokļuvu hospitāļa palātā un nedaudz sāku atkal dzirdēt un saprast, kas notiek, vieglāk ievainotie karavīri man stāstīja, kā vākuši kritušos un ievainotos, kā veduši tos uz šejieni. Vēl tagad brīnos un nevaru noticēt, ka cilvēka organisms ko tādu vispār spēj izturēt.

Artilēristu hospitālī paliku līdz 20.martam, tur arī uzzināju, ka 21.februārī Priekule tika atbrīvota, ka frontes līnija nedaudz, tomēr pavirzījusies uz priekšu. Pamazām atguvu spēju dzirdēt, kaut arī ar lielām grūtībām, tomēr varēju arī parunāt. Mūs nosūtīja uz 103.rezerves pulku, bet es prasījos atpakaļ – uz savu 844.pulku. Tā nu es atkal nonācu pie Priekules. No hospitāļa uz turieni gājām kājām. Sniegs kusa ļoti ātri, zeme visur mirka ūdenī, bija grūti iet. Nokļuvu savā pulkā. Mani nosūtīja uz otro bataljona sakaru vadu. Te sastapu dažus iepriekšējos biedrus. Saskaitījām, cik no mūsu pulka izdzīvojuši. Apmēram astoņi.

Pulks bija saņēmis papildinājumu. Galvenokārt moldāvus. Mana veselība bija tik slikta, ka naktīs stipri murgoju. Tad mani nosūtīja uz atpūtas namu Priekulē. Tas bija iekārtots netālu no sargu torņa, pie tagadējās skolas. Atpūtas nams 1945.gada aprīlī sastāvēja no vairākām teltīm. Netālu no tā, ielejā līdz pašai upītei mētājās uzpampuši un smirdoši vācu karavīru līķi. Tos novāca tikai vasarā, jau pēc Vācijas kapitulācijas. Kapitulācija tikai tuvojās. Mūsu armijai joprojām bija jāizpilda pavēle – iznīcināt “Kurzemes katlā” iesprostotos vāciešus. Kādas 60 lidmašīnas Liepāju bombardēja vairākas reizes dienā un katru dienu. No lidmašīnām tika mestas lapiņas ar uzsaukumu vāciešiem padoties. Tomēr viņi turpināja pretoties.”

“Priekules operācijas” turpinājums no 22.februāra līdz 27.februārim.

Naktī uz 22.februāri Priekulē ielenktās vācu vienības mēģināja no ielenkuma izlauzties. Citas vācu vienības no Ustupu, Ceļenieku puses 22.februāra rītā mēģināja ielauzties Priekulē, lai palīdzētu ielenktajiem. Tāpēc 22.februārī Sarkanās armijas vienības uz priekšu virzīties, kā bija plānots, nevarēja. Dažādu vācu karavīru grupu iznīcināšana Priekules pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē, jo īpaši mežā pie jauneniekiem, turpinājās visu 22.februāri. Cīņas par Priekules atbrīvošanu no vāciešiem bija izrādījušās smagākas nekā iepriekš varēja to paredzēt.

22.februāra pēcpusdienu 51.armijas 1.gvardes strēlnieku korpusa komandieris izmantoja tam, lai sagatavotos pēdējam triecienam – trešā vācu aizsardzības līnija.

Vakarā un naktī 51.armijas 53.gvardes un 267.strēlnieku divīzijas ieņēma kaujas pozīcijas 150 – 200 m attālumā no pretinieka aizsardzības līnijas Gārņi – Skabargi – Ordanga. Sarkanās armijas spēki izkārtojās līnijā Mucenieki-Jaunzemji-RaudeniekiMežaziemeļi-Jaunenieki-Sudmaļi-Gūži-Knīveri. Tika pievilkti vēl papildus spēki, vairāk artilērijas, papildināti munīcijas krājumi. Jūles muižā palika rezerves vienības.

Vācu vēsturnieks F.Kurovskis raksta, ka padomju artilērija, veicot apšaudi visā frontē, atstāja šaurus koridorus, pa kuriem droši, nenonākot pretinieka uguns lokā, varēja pārvietoties padomju tanki. Tomēr dažbrīd padomju artilērijai dotās norādes par mērķiem bija tik neprecīzas, ka gadījās apšaudīt pašu tankus. Bija redzams, ka arī krievu tanki brīžiem saņēma nepareizas norādes par pretinieka pozīcijām un uguns mērķiem. Diezgan bieži tie burtiski sastinga pašu pirmo vācu aizsardzības līniju priekšā, padarot sevi vācu prettanku artilērijai viegli pieejamus.

Noskaņojoties uz krievu radio raidītāju frekvencēm, varēja dzirdēt krievu komandierus kliedzam: “Uzbrukt! Uzbrukt! Neviens nedrīkst atkāpties, kamēr vien ir munīcija!”

Pirmajās divās Priekules kaujas dienās zaudējumi abās karojošo pusēs bija ārkārtīgi lieli – ne simti, bet tūkstoši kritušo. 1945.gadā pēc Vācijas kapitulācijas maijā vācu 126.kājnieku divīzijas komandieris nopratināšanā teica: “Pati smagākā kauja manai divīzijai bija Sarkanās armijas uzbrukums 1945.gada februārī pie Priekules. Šīs kaujas rezultātā zaudējām 3000 karavīru.” Tomēr tas bija tikai sākums. 5.Kurzemes kauja nu tikai bija sākusies. Priekšā vēl bija cīņa par trešo vācu aizsardzības līniju Bunkas rajonā.

23.februārī Sarkanās armijas uzbrukums vācu aizsardzībai turpinājās. 51.armijas uzdevums – sadarbībā ar 6.gvardes armijas 2.strēlnieku korpusu 23.februāra rītā sasniegt Vārtāju pie Purviņiem-Prusiem (Prūšiem?), dienas noslēgumā iegūt pozīcijas upes labajā krastā pie Ģildēniem, augstienes 63,4, Akmeņkalniem, lai tad pārrautu trešo vācu aizsardzības līniju pie Gārņiem un Skabargiem.

23.februāra rītā – masīva artilērijas uguns. Pirmo un otro pretinieka tranšeju pārraut izdevās apmēram tā, kā bija plānots, bet par trešās – pēdējās – vācu aizsardzības līnijas pārraušanu nācās cīnīties ārkārtīgi smagi.

Pirmkārt, Sarkanās armijas vienības pēc iepriekšējo dienu kaujām bija ārkārtīgi pārgurušas un visa veida resursu ziņā novājinātas. Otrkārt, vācieši laikā, kamēr Sarkanās armijas komandieri gatavoja nākamo uzbrukuma etapu, savu trešo aizsardzības līniju bija paguvuši nostiprināt ar papildus spēkiem. Treškārt, savu pozīciju noturēšanai vācieši izmantoja paņēmienu, kuru dēvēja par “bruņu jostu”. Tā būtība ir šāda: neliela uzbrukuma ieroču vienība dod pretinieka virzienā īsu, bet negaidītu ļoti spēcīgu triecienu, tad veikli maina pozīcijas, parādoties jau citā vietā un šaujot atkal no turienes – tikpat negaidīti un spēcīgi. Vairākas vācu mīnmetēju grupas un apmēram 12 tanki veikli izmantoja reljefa nelīdzenumus, birzītes, akmeņus, gravas – jebkuru vides nelīdzenumu, aiz kura varēja noslēpties. Tāpēc ne šāvējus, ne pašus ieročus redzēt nebija iespējams, kā dēļ trāpīt pa tiem arī nevarēja.

Sarkanās armijas strēlnieki, artilēristi un kājnieki ar šādu ienaidnieka taktiku sastapās pirmo reizi. Cīņai ar veiklajām vācu “bruņu jostas” grupām 51.armijas 1.korpusa komandieris pavēlēja no dažādu specialitāšu karavīriem izveidot atsevišķas strēlnieku-triecienvienības. Tikai pieredzes un sadarbības prasmju nepietiekamības dēļ kaujas gaitu ietekmēt tās nevarēja.

Paralēli “bruņu jostai” ar mērķi atgūt zaudētās aizsardzības pozīcijas vācieši ne tikai aizsargājās, bet vēl arī uzbruka dažādos virzienos. Tā, piemēram, 23.februārī 53.gvardes un 267.strēlnieku divīzijai nācās atsist veselus septiņus šādus lielākus, ar tankiem atbalstītu vācu kājnieku uzbrukumus. Rezultātā sarkanās armijas spēki tika atspiesti par vairākiem simtiem metru atpakaļ, līdz Mazdrīviņiem.

23.februāra noslēgumā pamatīgi novājinātajām Sarkanās armijas vienībām ar lieliem zaudējumiem vācu aizsardzības līnijās izdevās tikai ielauzties, nevis pilnībā tās pārraut. Trūka munīcijas, trūka ieroču un karavīru. Laika apstākļu dēļ, ceļi bija kļuvuši pilnīgi neizbraucami, tāpēc savlaicīgi visu nepieciešamo piegādāt nebija iespējams. Pie tam vācu pretestība pastāvīgi saņemto papildspēku dēļ pieauga.

Laikā no 24.līdz 27.februārim Sarkanā armija kaujā sūtīja vēl vairākas vienības. Cīņas kļuva vēl smagākas. Katrs Sarkanās armijas uzbrukums momentā izraisīja vācu pretuzbrukumu. Sarkanajai armijai izdevās pavirzīties uz priekšu par apmēram 2 – 2,5 km.

27.februārī frontes komandieris pavēlēja uzbrukumus “Kurzemes katlā” ieslēgtajiem vāciešiem pārtraukt. Sarkanās armijas galvenās vienības uz šo laiku bija nostiprinājušās augstienē 54,8, Cālīšos, Skabargos, Usaiķos, augstienē 37,3, mežā 800m ziemeļaustrumos no Kaņepjiem, mežiņā dienvidos no Joguļiem. Pa labi augstienē 64,6, Kļaviņos un pa kreisi uz Dzintaru, Kazukroga robežas nostiprinājās citas vienības. Tur arī Sarkanās armijas vienības palika pēc pavēles izbeigt uzbrukumu.

Padomju armijas strēlnieku mācību grāmatā Priekules kaujas vērtējumam
atvēlētajās lappusēs sniegtas ziņas tikai par daļu no vācu puses zaudējumiem laikā 14.-27.februārim: 5000 kritušo un ievainoto, 466 karavīri un virsnieki sagūstīti, trofejās iegūti 41 mīnmetējs, 28 smagie ieroči, 3 tanki, 2 lokomotīves, 194 vagoni, 7 radiostacijas, 7 dažādas noliktavas, 87 ložmetēji un daudz rokas ieroču; iznīcinātas 34 automašīnas, 31 tanks, 36 uzbrukuma ieroči, 116 mīnmetēji un smagie ieroči, 387 vieglie un smagie ložmetēji.

Ārkārtīgi lielus zaudējumus piedzīvoja arī Sarkanā armija. Visvairāk kritušo tieši uzbrukuma pirmajā dienā – 1945.gada 20.februārī. Tomēr vispārīgais P5.Kurzemes kaujas uzdevums – sasniegt Liepājas pievārti, sašķelt un iznīcināt Baltijā ielenktās vācu grupējuma “Kurzeme” daļas – 1945.gada februāra uzbrukuma laikā izpildīts netika.

Dziļākā Priekules kaujas gaitas analīzē minēti vairāki iemesli tam, kāpēc Priekulē un tās apkaimē dislocēto vācu militāro vienību sagrāve prasīja vairāk laika un resursu, nekā sākumā bija plānots.

  •  Kaujai nelabvēlīgie laika apstākļi, kuru dēl masīvi aviācijas uzbrukumi nebija iespējami. Šī situācija ļāva pretiniekam brīvi manevrēt pa iepriekš sagatavotajām tranšejām un uguns punktiem.
  • Nepietiekama bija arī artilērijas uguns no Sarkanās armijas puses, tāpēc ka divīziju līmenī netika izveidotas īpašas artilērijas vienības. Rezultātā divīziju komandieriem nebija artilērijas, ko sūtīt kaujā. Mazākās vienībās izveidotās artilērijas grupas pakļāvās zemāka līmeņa komandieriem, kuri artilērijas mērķus definēja atbilstoši savu vienību vajadzībām. Divīziju komandieru rīcībā šāda resursa nebija. –
  • Pirmo vācu aizsardzības līniju pārraušanai un pilsētas ieņemšanas kaujā tika sūtīti mazāki spēki, nekā uzdevuma izpildei vajadzēja. Tikai tas jau atklājās kaujas gaitā.

1945. gada 28. februārī 6. gvardes un 51. armijas vienības 19. tanku korpusa atbalstā pretinieka aizsardzības līnijas pārrāvumu paplašināja līdz 25 km un ārkārtīgi smagās cīņās pavirzīja frontes līniju par vēl 9 – 12 km uz rietumiem, sasniedzot Vārtājas upi. Ar 6 dienu nokavēšanos, tomēr nu tuvākais abu armiju uzdevums bija izpildīts. Nākamā mērķa – 30 km attālumā esošo Liepāju – sasniegšanai vairs nebija spēka.

Vācu vēsturnieks F.Kurovskis raksta, ka 1945.gada martā grosadmirālis Denics Hitera komandpunktā vācu bruņoto spēku virspavēlniekam vēlreiz stāstīja par situāciju Kurzemē, par tās prognozēm un par vēl joprojām pieejamo iespēju evakuēt visu armiju grupu “Kurzeme”. Jūras kara flotes rīcībā vēl bija 28 kuģi. 9 dienās tie spētu pārvest 23 250 cilvēkus, 4520 zirgus un 3610 tehnikas vienības. Hitlers kārtējo reizi evakuācijas plānu noraidīja. Nacistiskās Vācijas armiju grupas “Kurzeme” liktenis ar to tika vēlreiz apstiprināts – ātra nāve kaujas laukā vai lēna padomju armijas gūstā.

6. lielkauja 1945. gada 17. marts-3. aprīlis.

Sarkanās armijas uzbrukums Saldus virzienā, sasniedzot Jelgavas-Liepājas dzelzceļu rietumos no Blīdenes stacijas. 21. martā sākās arī uzbrukums uz ziemeļiem no Dobeles un 24. martā Liepājas telpā abpus Vārtājas upei. Frontes līniju Jūrmalciems, Priekule (padomju rokās), Pampāļi, Saldus, Grenči, Radziņciems, Klapkalnciems (vācu rokās) Sarkanajai armijai pārraut tomēr neizdevās.

“Reiņezera operācija” Krotē bija daļa no 6. Kurzemes lielkaujas. Par to jau 21. gadsimta sākumā stāstījuši divi cilvēki: Marija Jansone un Arvaldis Petras.

Marija Jansone stāstīja: “Tagadējo “Vārtājas” māju sētā uzkalnā stāvējis vācu zenītlielgabals. No Reiņa ezera puses nāca Sarkanās armijas karavīri, bet vācu lielgabals no augstienes visus nošāva. Tā arī visi sakrita ezerā. Gan vācu, gan krievu informācijas dienesti ziņoja, ka Vārtājā krituši 12 000 karavīri, 9000 no tiem lietuviešu puiši.”

Ārvaldis Imants Brencis atceras savu tikšanos ar kādu iepriekš minēto notikumu dalībnieku: “20.gs.70.gados ap Jāņiem. Pēc ganību apskates Vārtājā pusdienu laikā nejauši nokļuvu uz takas, kura stāvi noslīdēja pa ziemeļu nogāzi uz ūdens malu. Bija ļoti kluss, kā aizmidzis, spāres gulēja uz ūdens zālēm, spārnus mirdzinādamas.

Taka beidzās pie makšķernieku izveidotas apm.10 m garas makšķernieku laipas uz koka pāļiem. Brīdi šaubījos – kāpt uz tās vai ne. Tikai tad pamanīju laipas pašā galā nekustīgu, sakumpušu cilvēka apveidu … Makšķerkātu viņa rokās nemanīju. Taisījos jau klusi nozust, kad cilvēks pagriezās pret mani ar seju un neko neredzošām acīm. Tā mēs stāvējām brīdi viens otram pretim. – Labdien!

– Labas dienas!

– tā Arvaldis Petras.

Piesēdos vīram līdzās. Sarunas gaitā vīrs sāka stāstīt: “Man bija tuvu astoņpadsmit gadiem, kad bēgļu straume no Lietuvas mani atnesa uz kādām lauku mājām Asītē. Frontes līnija 1945. gada ziemā vēlās pāri, un mani līdz ar citiem man līdzīgiem bēgļiem mobilizēja Sarkanajā armijā. Tādi bija vairāki simti – cits savās, cits karavīru drēbēs.

Nedēļas divas mūs apmācīja un martā-aprīlī daļēji apbruņotus ieveda baronu Dvernu Blažģa mežā. Tur mūs nodeva kādam vecam kaujiniekam un teica, ka, vakaram satumstot, būs jāpilda kaujas uzdevums.

Saulītē sniegs jau bija izčākstējis, bet uz vakarpusi atkal piesala. Pievakarē mūs aizveda priedēm apaugušā gravā, kuras platais gals izveda uz tīru klajumu. Tur bija Reiņezers.

Kad satumsa, skanēja pavēle: “Celties!” Kā dzīva tumša dubļu straume cilvēki plūda uz ezeru. Es atrados tās astē. Viss bija kluss. Spēru pirmos soļus uz vēl aizsalušā ezera niedrām cauraugušo ledu. Svīkstēdamas pa kreisi un ezera pretējā pusē uzplauka raķetes. Raķešu gaismā melnā, platā priekšā ejošo ķermeņu masa jau izskatījās kā tumši, pa ezera ledu izkliedēti punkti.

Un tad sākās … pa kreisi un augšā pie rietā vēl sārtām debesīm plaiksnīja ugunsmēles un dobji būkšķēja. Tad virs galvas sagriezās žļerkstošs troksnis. Tā lūza ledus. Smirdēja pēc dūņām. Kaut kas apsvilināja plecu, es nokritu niedrēs un pagriezos pret krastu. Soļus desmit norāpoju, un tad iekritu klusumā.

Šajā brīdī es piedzimu otro reizi. Savu otro dzimšanas dienu svētu katru gadu ap Jāņiem: nostaigāju kājām no Priekules līdz Kalvenei ar pieturas punktu pie Reiņa. Tik maz bija to, kuri tajā 1945.gada ziemas vakarā izdzīvoja.”

Tikai vēlāk kļuva zināms, ka Reiņezera operācija bija taktisks vācu maldināšanas solis, kurš diemžēl prasīja nevajadzīgus karavīru upurus. Galvenais Sarkanās armijas trieciens bija vērsts uz Sepenes ezeru, un tā mērķis bija izlaušanās līdz Kalvenes dzelzceļa stacijai. Tomēr arī tas uzbrukums vāciešiem nebija veiksmīgs: vācieši “Kurzemes katlā” stingri turēja savas pozīcijas. Turējās arī Vārtājas upe. Neviena krievu karaspēka vienība to tā arī nešķērsoja.

8. att. ”Reiņezera operācija” 1945. gada martā

1.aprīlī 2.Sarkanās armijas Baltijas fronte tika izformēta. Tai tika dots uzdevums turpināt Kurzemes grupējuma blokādi.

8. maijā Ezerē nacistiskās Vācijas armiju grupas “Kurzeme” vadība parakstīja kapitulācijas aktu.

Sarkanās armijas karavīrs Raiss Ahmadejevs ap šo laiku no sava smagā ievainojuma jau bija atkopies. Savu atmiņu stāstījumu 1987. gadā viņš noslēdz tā: “8. maija vakarā ap plkst.17.00 mūs visus “atpūtniekus” līdz ar pārējiem karavīriem nostādīja ierindā pa pulkiem mežā, kur mūs iepriekš formēja. Visiem bija jābūt kaujas gatavībā. Tas tika pārbaudīts. Tad arī saņēmām ziņu, ka naktī no 8. uz 9. maiju sāksies masīvs uzbrukums vāciešiem visā “Kurzemes katla” frontē un ka visus vāciešus jānošauj, nekādu gūstekņu nebūs. Vāciešiem vairs nebija kur atkāpties: kā nodevējiem viņiem dzīves vairs nebija tik un tā, tāpēc viņi turējās savās pozīcijās līdz nāvei.

Tajā pašā dienā, tajā pašā laikā, kad visi stāvējām ierindā un uzklausījām jauno pavēli, saņēmām ziņu par to, ka Vācija un “Kurzemes katla” grupējums kapitulējuši un ka karš beidzies.

Sekoja kapitulējušo vāciešu saņemšana gūstā. Viņiem gan ļoti nepatika, ka tos par gūstekņiem sauc. Viņi uzskatīja sevi par kapitulējušiem un gribēja, lai tā viņus sauc. Virzienā no Liepājas cauri Priekulei kapitulējušie vācieši kolonnās gan kājām, gan automašīnās, gan ratos devās uz Skodas pusi. Brīžiem likās, ka šīm kolonnām nebūs gala nekad. Visi izskatījās pagalam nomocījušies, pārguruši, neēduši.

Tuvojas arī mana cīņas ceļa noslēgums. Tas bija garš: no ciemata Gorodko Veļikije Luki rajonā, cauri rietumu Dvinai, cauri Polockai, Baltkrievijas mežiem, Paņevežai un Šauļiem Lietuvā, tad cauri Jelgavai, Dobelei, Tukumam Latvijā. Tad jau Auces rajons, bet no turienes marša gājienā Baltijas jūras krasts starp Klaipēdu un Liepāju. No turienes Rucavas apkaime, tad jau Priekule un tās apkārtne, kur mans cīņu ceļš noslēdzās.

Tikai 1981. gadā radās tāda iespēja atbraukt uz Liepāju, par kuru bija dzirdēts tik daudz, bet kuru savām acīm skatīt nebija izdevies.” Par vācu pozīcijām Krotes apkārtnē 1945. gada martā un maijā var spriest pēc pašu vāciešu shematiskas kartes, kuras kopija atrodas Krotes senlietu krātuvē.

9. att. Vācu pozīcijas 1945. gada martā un maijā.

Priekules brāļu kapi

Pirmajās dienās un nedēļās pēc smagajām kaujām rūpēties par kritušo pienācīgu apbedīšanu nevienam nebija laika. Visi – gan krievu, gan vācu – kritušie karavīri tika apbedīti to vietu tuvumā, kur tie bija krituši. Priekulē un tās apkārtnē šādu apbedījuma vietu bija daudz. Priekules pilsētā kritušie Sarkanās armijas karavīri bija apbedīti gan pie stacijas, gan divās vietās Ķieģeļu ielas rajonā, gan pie Biržumuižas, gan pie ķieģeļu cepļa un citur.

Tikai tad, ka paši steidzīgākie kara seku likvidācijas uzdevumi (galvenokārt drošības jomā) bija izpildīti, varēja domāt par kritušo pienācīgu pārapbedīšanu. Visas Liepājas apriņķa Tautas deputātu padomju izpildu komitejas saņēma Padomju armijas Kara komisariāta pavēli iekārtot Sarkanās armijas karavīru pienācīgai apbedīšanai piemērotas kapsētas. Tāda tika iekārtota arī Priekules tuvumā – līdzās vecajai kapsētai pilsētas dienvidaustrumos. Ilgākā laika periodā Priekules brāļu kapos tika apbedīti 23 000 kritušo Sarkanās armijas karavīru ne tikai no Priekules, bet arī no tās apkārtnes. 1949. gada 1. maijā Priekules Brāļu kapos tika uzstādīts tēlnieka Kārļa Zāles (1888 – 1942) piemineklis.

Tagadējais Baltijā lielāko Brāļu kapu memoriāls Priekulē izveidots 1974.- 1984. gadā. Tēlniece Pārsla Zaļkalne, arhitekti Artūrs Zoldners, Elmars Salguss un dendrologs Aivars Lasis. Memoriālā ansambļa centrālā figūra – 14 m augstais Mātes Dzimtenes tēls – tika atklāts 1975. gadā. Simboliskā sievietes figūra ar rokās augsti paceltu bērnu ne tikai glabā kritušo piemiņu, bet arī atgādina par pastāvīgu dzīvības turpinājumu. K.Zāles veidotas piemineklis 1975. gadā tika pārcelts uz Kapsēdes brāļu kapiem, bet 2017.gadā – uz Alojas brāļu kapiem, kuru rotāšanai K.Zāle savu pēdējo
darbu bija gatavojis.

– 2010. gadā ar Krievijas Federācijas finansiālu atbalstu Priekules brāļu kapu memoriālajā ansamblī tika veikti vairāki restaurācijas darbi: restaurētas un atjaunotas tika visas memoriāla galvenās daļas – Mātes dzimtenes tēls, obeliski, piemiņas plāksnes un memoriāla celiņi. Lielu daļu darbu veica AS “Liepājas metalurgs”.

– 2015. gadā Priekules brāļu kapos apbedīto sarakstos tika ierakstīti vēl 20 kritušo vārdi.

– 2016. gada 28. maijā notika 47.Neveles strēlnieku divīzijas 107 kritušo pārapbedīšana. Šie karavīri gāja bojā 1945.gada 20.-25.februārī “Deģu” apkaimē.

– 2016.gadā brāļu kapos apbedīto sarakstos tika iekalti vēl 50 kritušo vārdi. – Priekulē apbedīti 21 Pavlogradas sarkankarogotās 305. aviācijas trieciendivīzijas lidotāji un gaisa strēlnieki, kuri Priekules apkaimē krita Kurzemes atbrīvošanas kauju laikā.

1944./1945. gadā Priekulē un tās apkaimē krita arī Vācijas bruņoto spēku karavīri. Tie nebija tikai daži simti kritušo, tie bija tūkstoši. Tiek uzskatīts, ka 2.pasaules kara laikā Latvijā krituši 94 tūkstoši vācu armijas kareivju, no tiem vairāk nekā 50 000 tieši Kurzemē. Lielākā daļa šo kritušo karavīru mirstīgās atliekas pēc kara tika drīzāk apraktas vai “noraktas” tieši tur, kur tās tika atrastas, vai kaut kur netālu. Pēc iespējas tālāk prom no cilvēku acīm un atmiņas arī.

Krotes novadpētniecības materiālos saglabājušās ziņas par Krotes apkaimē kritušo vācu karavīru apbedīšanu 1945.gada 26.jūnijā. Tajā dienā visi Vārtājas vīrieši sanāca kopā, lai savāktu un Vācu mežā apbedītu šajā apvidū kritušos vācu karavīrus. Šeit tādi apbedījumi tikuši veikti jau no 1.pasuales kara laikiem, tāpēc mežam tāds nosaukums. Vēlāk šajā mežā apbedīja vēl daudzus, tikai diez vai pilnīgi visus. Kādi kritušie visticamāk palika tur, kur tie savu dzīvību bija zaudējuši. Vecāko krotenieku atmiņa glabā šausminošu ainu: vairāki vācu karavīri, dzeloņdrātīm kopā sasaistīti, jau noārdītā un ilgāku laiku nelietotā staļļa tuvumā esošajā strutu bedrē iemesti. Vai šo karavīru mirstīgās atliekas kāds vilka ārā, lai apbedītu? Diez vai.

Cilvēku sāpes par kara laikos pārdzīvoto un zaudēto, aizvainojums un dusmas pēc kara un vēl vairākus gadu desmitus pēc tam bija tik ļoti lielas, ka pat domāt, kur nu vēl runāt par kara laikā kritušajiem vāciešiem, vācu armiju un pat pašu Vāciju bija grūti. Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gada novembrī situācija palēnām sāka mainīties.

1999. gada septembrī Saldus rajonā tika atklātie Vācu kapi aizsāka arī kritušo vācu karavīru mirstīgo atlieku pienācīgu pārapbedīšanu. 2000. gada vasarā uz jauno vācu kapsētu no Krotes Vācu meža pārvests neviens netika, tikai no Krotes kapsētas.

Kopš 2. pasaules kara beigām pagājuši 75 gadi. Bijušās kara frontes abās pusēs, gan austrumos, gan rietumos, ir ģimenes, kuras par saviem kara laikā zaudētajiem tuviniekiem nezina pilnīgi neko. Kritušo pēcteči, neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem, tomēr vēlas zināt un saprast, kas īsti notika, kur viņu tuvinieki pazuda un kāpēc. Tāpēc militārās arheoloģijas kustība nu jau vairākus gadus kļūst arvien aktīvāka. Priekulē un tās apkārtnē nu jau vairākus gadus strādā militāro arheologu vienība “Leģenda”, kura veic gan pētniecisko darbību, gan praktisku kara laikā kritušo meklēšanu un pārapbedīšanu. Viņu atklājumi un atradumi liek domāt, ka Priekules un tās apkārtnes zeme glabā vēl daudzus noslēpumus.

Pienācis pēdējais laiks gadu desmitiem ilgās sāpes un savstarpējo aizvainojumu nolikt malā, lai sakoncentrētos uz dzīvi un dzīvajiem, kuri, lai arī ne visi, tomēr grib zināt, kas un kā kara laikā notika un kur pazuda kāds, kuru viņa ģimene gaida mājās joprojām.

 

ATTĒLU GALERIJA APSKATĀMA ŠEIT

 

Literatūras saraksts
1. Labības laukos ievāc kara liecību ražu // https://www.liepajniekiem.lv/zinas/novados/labibas-laukos-ievac-kara-lieciburazu/ Eveliņš andis vēstījums no kara laika
2. Vēkause Lita, Krotes pagasta vēsture, Kursadarbs, Liepāja 2002.un 2003.gads
3. Priekules, Gramzdas, Krotes un Purmsātu senlietu krātuvju materiāli
4. Франц Куровски, Котел смерти в Курляндии, Хроника сражений группы армий «Север» 1944–1945 //https://www.ereading.club/book.php?book=1002592
5. Наступление стрелквого корпуса. Сборник тактических прёмеров из Великой отечественной войны, Военное издательство МО СССР, Москва, 1958 – c.502
6. Web projekts par karadarbību Latvijas teritorijā laikā no 1941.līdz 1945.gadam https://www.nashapobeda.lv/1414.html
7. Тике Вильгельм, Tрагедия верности. Воспоминания немецкого танкиста. 1943–1945 // https://rutlib5.com/book/7114/p/17
8. Kartes un attēli www.leismalite.lv fotogalerijā ‘Senā Priekule > Priekule pēc 2.pasaules kara’.