Indulis un Ārija

Dienvidkurzemē, uz pašām leišu robežām, atrodas Embūte. Embūtes apgabals ir ļoti kalnains un gravains. Daudz vietās kalnus pušķo kupli skuju un lapu koki, bet pa vidu redzami ciemati, druvas. Kādā ielejā, augstu kalna vidū, paceļas Embūtes muiža un baznīca. Sudmalu upīte, kas muižā griež dzirnavu lielo riteni, tek pāris simts soļus lejup gar stāvu, augstu, kupliem lapu kokiem apaugušu kalnu. Abās pusēs kalnam izrakti dziļi grāvji, to starpās samesti vaļņi, un pati kalna virsa līdzena. Uz šī kalna sirmā senatnē stāvēja Embūtes latviešu pils, jo Embūtes apgabalu- tā teika stāsta- toreiz apdzīvoja brīva, neapspiesta latviešu cilts. Pār to valdīja latviešu virsaitis- Indulis. Uz Embūtes pilskalna tai laikā pacēlās grezna, stipra ozola pils. Tur Indulis drošsirdīgi turējās pretim savam spēcīgajam kaimiņam, leišu virsaitim Mintautam, kā arī vācu bruņiniekiem. Latvieši, leiši par vēlu pamanīja, kādas briesmas viņu brīvībai draudēja no svešajiem ienācējiem- vāciešiem. Tālāk un tālāk bruņinieki spiedās uz priekšu. Viņi arvien vairāk tuvojās Induļa robežām, uzcēla Kuldīgu un citas pilis. Bija pienācis arī Embūtei izšķirošais brīdis. Bruņinieki ielauzās tās apgabalā. Droši Indulis tagad veda savu karaspēku pret vāciešiem, kad jau iepriekš bija sūtījis pēc ātrās palīdzības pie Mintauta. Latvieši, lai gan nelāgi apbruņoti, droši uzbruka savam pretiniekam. Tomēr latviešiem nesmaidīja laime- viņus uzveica. Vakarā drošsirdīgo latviešu kareivju atliekas maldījās izkaisītas pa mežu apkārt. Šis bija viņu brīvības pēdējais vakars. Ar mokām Indulim izdevās no kaujas lauka aizmukt un tikai meža biezumā glābties no vajātājiem. Piekusis, noguris, viņš nolēca no zirga, lai kādu brītiņu atpūstos koku pavēnī. Visu viņš bija zaudējis. Draugi un kara biedri gulēja kaujas laukā. Pils, viņa tēvatēva miteklis, bija ienaidnieka rokās. Tagad pavalstniekus- domāja Indulis- spiedīs ar uguni un zobenu atsacīties no senču dieviem, kuru apsardzībā viņi bija dzīvojuši no paaudzes uz paaudzi.

Dienai austot, Indulis uzmodās, nepatīkamu sapņu mocīts. Te viņš izdzirda zirgu zviedzam un, uzlēcis kājās, ieraudzīja bruņinieku jājam. Sagrābis savu āvu, Indulis devās pretiniekam virsū. Bruņinieks nolēca no zirga un metās uz Induli ar paceltu zobenu. Krita cirtiens pēc cirtiena, bet tika atgaiņāts. Abu vairogi dārdēt dārdēja aiz spēcīgajiem sitieniem. Atgaiņādamies, izlocīdamies, Indulis mācās arvien vairāk pretiniekam virsū. Bruņiniekam pamazām zuda spēki un viņš, trāpīts no Induļa āvas spēcīgā cirtiena, nokrita ar pāršķeltu bruņu cepuri. Indulis atraisīja cepures sprādzes un tavu brīnumu- ieraudzīja kuplus, tumši sprogainus matus un smalku, bālu seju. Viss liecināja, ka kritušais bruņinieks ir sieviete. Izbijies Indulis viņu uzskatīja un ieraudzīja vēl kā dzīvības zīmi lūpas raustāmies. No tuvējā avota atnestais ūdens kritušo uz brīdi atspirdzināja. Tā atdarīja acis un ieraudzīja svešo vīrieti. Tā paģība, stipri ievainota un sāka pa murgiem plosīties. Tikai ar mokām Indulim izdevās viņu savaldīt, kamēr tā beidzot nespēcīga iekrita dziļā miegā. Ilgi Indulis prātoja, kas nu tagad darāms. Vai gan lai ievainoto ienaidnieci atstātu vienu mežā nekoptu, tālu no savējiem? Ja viņš to ņem līdz, tad, kavēts bēgt, drīz vien varētu krist ienaidniekam rokās. Ilgi cīnījās viņa krūtīs brīvības mīlestība un līdzcietība. Pēdējā uzvarēja. Indulis ātri atsvabināja ienaidnieci no bruņām, uztaisīja no koka nestuves starp abiem zirgiem, uzlika tur ievainoto bruņinieci un devās pa klusu meža ceļu prom. Reižu reizēm bruņiniece pamodās, atvērdama acis, bet drīz atkal iekrita dziļā miegā un murgos. Saule jau nāca pusdienā, kad Indulis no meža iznāca klajumā. Tur stāvēja vientuļš ciemats kupla mežiņa vidū. Indulis gāja gar ciemata ceļu uz priekšu, kur modrie māju suņi viņu saņēma riedami. Veca māmiņa, uztraukta no suņu rējiena, pienāca pie namdurvīm apsveicināt savas tautas virsaiti. Īsi Indulis tai izstāstīja pēdējo dienu notikumus. Daža laba asara noritēja sievām un jaunekļiem pār vaigiem un daža nopūta vēlās pār lūpām. Dažai bija gādnieks kritis, dažai bāliņš un tautietis.

Tā Indulis un Ārija tika atainoti uzvestajās teātra izrādēs

Bruņinieku nometnē visi bija kā sajukuši: pazudusi kareivju mīlule- skaistā Ārija. Viņa līdz ar tēvu bija atnākusi no Reiņupes krastiem un līdz ar bruņiniekiem nesusi kara briesmas un grūtības. Meklētāji gāja, meklētāji nāca. Ārijas tēvs sēdēja caurām dienām bēdīgs Induļa pilī pie loga. Dienu no dienas jo vairāk zuda tēvam cerības vēlreiz redzēt savu mīļo bērnu. Dažs bruņinieks atcerējās viņu redzējis kaujas karstumā sev līdzās. Arī pats tēvs atminējās, ka redzējis bruņinieci baltā zirgā jājam. Tas viņu vairāk reižu bija izglābis no nāves briesmām. Arī starp kaujā kritušajiem nebija Ārijas. Viņa bija pazudusi.

Ciemats, kur iegriezās Indulis ar Āriju, piederēja Pudiķim, Induļa draugam un karabiedram. Arī pats Pudiķis ar saviem dēliem drīz pārnāca mājās. Rūpīgā, mīlīgā kopšana, ciemata miers un mājinieku laipnība bruņiniecei palīdzēja drīz atveseļoties un atspirgt. Indulis ar Āriju klīda tagad pa mežiem, laukiem, un nevienam nemanot viņu starpā nodibinājās cieša draudzība un mīlestība. Pudiķa ciematā tas nevarēja palikt noslēpumā. Vecā Pudiķa māte domīgi kratīja galvu. Izveseļojusies, Ārija stipri ilgojās pēc savējiem. To pamanījis, Indulis negribēja viņu ilgāk aizturēt. Viņi sagatavojās ceļam. Otrā rītā Indulis ar Āriju , Pudiķa un viņa ļaužu pavadīti, devās uz Embūti, sasniegdami to tās pašas dienas vakarā. Kad Ārija bija ar savējiem sasveicinājusies, tā uzreiz steidzās pie sava tēva atzīties, ka  mīlējot uzvarēto, no tēva pils izdzīto virsaiti- Induli. Lepnais Embūtes uzvarētājs ilgi pretojās, savu vienīgo bērnu laist pie uzvarētā un nekristītā Induļa. Ārijas lūgšanās, kā arī Induļa apsolījums kristīties, lauza tēva cieto sirdi. Ar tēva atļauju Ārija tagad sniedza Indulim savu roku. Pudiķis, visu to redzēdams, dzirdēdams, stingri pretojās Induļa kristīšanai. Tas mēģināja Induli pierunāt, neatstāties no saviem tēvu tēvu dieviem. Pudiķis atgādināja Indulim Pērkona varu, visspēcību, pazemes dieva Joda viltību un kristīto Dieva nespēcību; stāstīja arī savus nelabos sapņus un paredzējumus, biedēdams Induli ar pārvarēto brāļu posmu, sūro verdzības likteni Latgalē, Tālavā, Sēlijā. Pudiķis vēlējās, lai Indulis atkal sasauktu kareivjus un sāktu ar bruņiniekiem kauju. Indulis, Ārijas skaistuma valdzināts, palika kurls pret visiem draudiem un lūgumiem. Tas likās kristīties un sagatavojās Āriju drīzi vest pie altāra. Noskumis un ar sagrauztu sirdi Pudiķis redzēja, kā Induli kristīja, dzirdēja, kā tas saviem tēvu tēviem atsacīja.

Induļa karabiedrs- Mintauts drīz dabūja dzirdēt par sava kaimiņa kristībām. Dusmīgs, ka Indulis atkritis, Mintauts rīkojās jo sparīgi uz karu. No malu malām sirdīgie, spēcīgie leišu kareivji salasījās ap Mintautu, tuvodamies Embūtei pa kalniem, lejām, kā jūras viļņi. Kara un dievu slavas dziesmas atskanēja vakaros gar ugunskuriem no tūkstošu kareivju mutēm. Induļa kāzu vakarā leišu nometnes ugunis jau laistījās pa Embūtes pakalniem. Izbailes, samulsums pārņēma pils mazo aizstāvju pulku- vāciešus un latviešus, kad izlūki atnesa ziņu par leišu pārsvaru. Tikai Ārijas tēvs nezaudēja dūšu. Viņa padoms nomierināties, paciesties, visus iedrošināja. Daudz vietās gar pulka apcietinājumiem- resno baļķu sētu- nolika lietus kubulus ar ūdeni, lai varētu pielaisto uguni nodzēst. Pukstošām sirdīm, drošu prātu un ar nodomu aizstāvēties līdz beidzamajam vīram, visi gaidīja rītu. Indulis sēdēja domīgs uz augstā pils vaļņa, lūkodamies gaišajās leišu ugunīs pils priekšā un upītē gravai pāri. Rīt bija gaidāma baiga diena. Citkārt drošajam, apķērīgajam vīram nebija neviena vārda, ko iedrošināt savējos. Te iztraucēja viņa draugs Pudiķis. Induli- viņš teica- tu darīji nepareizi, pamezdams savus tēvu tēvu dievus, nododamies svešam, nepazīstamam dievam.  Tagad briesmās viņš tevi atstājis. Griezies atpakaļ pie savas ticības, lūdz vareno Jodu, lai tev palīdz. Pērkonu, lūk, esi sakaitinājis, un tas tagad jau leišu pusē. Šo karu uzsūtījuši sadusmotie dievi tev atriebdamies. Indulis paklausīja drauga padomam un nokāpa no pils zemē. Nakts tumsas, krūmu un mežu sargāts, viņš nepamanīts aizlīda gar leišu sargiem. Pa ceļu tālāk iedams, viņš nonāca kokiem apaugušā ielejā, tā sauktā- Vilku laukā. Šis lauks bija svētīts Jodam. Te stāvēja vecs, sirms ozols- dievu miteklis. Senāk turp nesa katrs savu ziedu un piesauca dievus. Indulis lūdzās- Joda, tu visuvarenais, valdīdams apakšzemes valsti- esmu maldījies. Kristīto Dievs mani atstājis un Pērkons tagad leišu pusē, nāc, parauj tu manus ienaidniekus, tev piederēšu mūžīgi mūžam. Te piepeši atskanēja dobjš rūciens zem Induļa kājām un zeme trīcēja. Tuvāk un tuvāk viņš dzirdēja dobjus rūcienus- stiprāk un stiprāk zeme trīcēja. Nejauši izšāvās no zemes ar lielu troksni plata ugunsliesma, paceldamās līdz koku galotnēm. Indulis izbijies palēcās atpakaļ, ar šaušalām viņš redzēja, ka liesma pieņēma pamazām milzīga cilvēka veidu. Pats Jods draudošu, nopietnu seju stāvēja viņa priekšā. Bargiem vārdiem viņš pārmeta Indulim, ka tas atkritis no viņa un citiem senču dieviem. Joda dusmas tomēr pamazām rima, apsolīdamies apsēstajiem un Indulim palīdzēt, ja tas palikšot viņam uzticīgs. Te pacēlās lēna vēsmiņa. Dieva parādījums pacēlās gaisā mākonītī, rīta vēsmiņas nests, un pazuda koku galotnēs.

Pirmie saules stari jau zeltīja rasainās koku galotnes, kad Indulis griezās atpakaļ uz pili. Pa reizei viņš dzirdēja tālumā Pērkona rūcienus. Pērkona tēvs dusmojās par Jodu, ka parādījies viņa valstī- virszemē un aicināja to uz cīņu. Šad tad paspīdēja gaišas zibens liesmas. Jau tuvāk ierūcās pērkona balss un krita retas, smagas lietus lāses, ko Pērkons kā izlūkus sūtīja Jodam pakaļ. Vēl Indulis nebija ārā no ielejas, kad jau negaiss sacēlās pilnā bargumā. Lietus gāzās zemē kā no spaiņiem, zibeņi laistījās pie tumšajām debesīm, Pērkona rūcieni dārdēja kalnos un lejās. Priecīgs un drošs Indulis steidzās uz priekšu, jo dievi bija viņu paklausījuši. Viņš sajuta atkal savās krūtīs seno vīrišķību. Velti Ārija, pilī taujādama, meklēja Induli. Te viņai iešāvās prātā, ka Indulis, laikam Pudiķa pierunāts, būs griezies atpakaļ pie saviem vecajiem dieviem. Pudiķa miers to pilnīgi rādīja. Aiztecēja stunda pēc stundas. Ausa rīts, taču Indulis vēl nekur nebija manāms. Induli gaidīja arī Pudiķis. Tas palika nemierīgs un kopā ar Āriju devās uz Vilku lauku.

Uzvaras dziesmas dziedādami un gavilēdami, leiši taisījās brukt pilij virsū. Te aiz pils, upītes gravā, piepeši redzēja izceļamies milzu stāvu ar trim saujām zemju aizmetam upītei uzmetumu priekšā. Ūdens cēlās un sakāpa līdz pat uzmetuma augšmalai, izplūzdams pa visu upītes grīvu gar pilskalna sāniem. Vēl Jods aizsteidzās pēc zemēm un nāca ar pilnu cepuri atpakaļ. Šīm zemēm būtu pieticis uzmetumu sabērt vai gravas augstumā, bet muklājā aiz pils Jodam pašļuka nesamais- zemes izbira. Mintauts, brīnīdamies par negaidītajiem kavēkļiem, sasauca sapulci un nosprieda uzmetumu pārrakt. Jau leiši ķērās pie darba, kad piepeši uz Krusta kalna, aiz tagadējās Embūtes mācītāja muižas, redzēja ko mirdzam un zibam. Tie bija bruņinieki ar kristīto karaspēku, kas steidzās palīgā. No augšas nākdami, tie ar sparu iebruka leišu nesakārtotajos pulkos. Leiši atkāpās un tiem būtu nelabi klājies, ja Pērkons pats tiem nebūtu nācis palīgā. Sacēlās briesmīgs negaiss. Pērkons rūca, zibeņi šķīlās. Pārbijušies kristītie palika stāvam. Pērkona tēvs dusmās dzinās ar zibeņiem Jodam pakaļ. Jods bēga gar durvju durvīm, atrada tomēr visur uz muti apgāztus katlus un nevarēja nekur glābties. Apgāzts katls tēvu tēvu laikos noderēja aizsargam pret visādiem gariem. Te ļaudis redzēja slaiku, baltu stāvu pa klajumu šurp steidzamies. Tā bija skaistā Ārija. Jods žigli aiz tās.. bet tai pašā acumirklī pašķīlās zibens un Ārija nokrita nedzīva gar zemi. Indulis viņu tā atrada. Pērkona tēvs pats mani sodījis- viņš izsaucās, aiziedams sagrauzts projām.

No tā laika viņu neviens nav vairs redzējis. Vai viņš turēja savu Jodam doto solījumu un nogāja turp, kur zobenus vēl spēcīgi vēcināja par tēvu tēvu ticību, brīvību? Par to ļaužu mute ciešu klusu, bet Induļa piemiņa dzīvo vēl paaudžu paaudzēs. Vēl šo baltu dienu rāda uzmetumu, ar kuru Jods upīti aizbēris un kādu kalniņu- Joda klēpi, aiz pilskalna purvainā pļavas vidū, kur Jodam izbirušas zemes no cepures. Barga pērkona laikā ļaudis vēl saka ne vien Embūtes viducī, bet visur Latvijā- Pērkons Jodu gaiņā.

(Pēc teikas motīviem 1911. gadā tapusi Raiņa traģēdija “Indulis un Ārija”)

Šis ir Induļa un Ārijas ozols, vieta, kur abi mīlnieki slepus tikušies. Ozols zaļo vēl šobaltdien un atgādina par šo mīlas stāstu.

 

Indulis un Ārija ar savu stāstu vienmēr ir bijuši Embūtē un tās tuvumā. Kopš 2020. gada arī viņu ģīmetnes atrodamas Embūtes dabas parkā, vēl vairāk stiprinot klātesamības sajūtu un atgādinot gadsimtiem ilgo teiku par viņu stipro mīlestību.