Apceļosim leišmalīti kā 1960. gadā

Mūsu novadnieki un arī novadu viesi ir īsteni vēstures gardēži. Un kā mēs visi lieliski zinām – bez vēstures nevar būt tagadne. Mums ir prieks pētīt, meklēt un izzināt novadu vēstures faktus un dalīties tajos ar ikvienu no jums. Šajā publikācijā piedāvājam Jums nokļūt laika mašīnā un domās, vai ideālā gadījumā – realizējot dzīvē, doties ekskursijā pa Priekules un Vaiņodes novadiem 1960. gadā. Jā, jūs nepārklausījāties – piedāvājam jums šodien izdzīvot sešdesmit gadus senus maršrutus. Atšifrējiet vietas, ielas, vietvārdus, mājvietu un pilskalnu nosaukumus, jo līdz mūsdienām ļoti daudz kas vairs nav saglabājies.
Informācija no grāmatas “Apceļosim Kurzemi”
Latvijas valsts izdevniecība,
Rīga 1960

PRIEKULE un TĀS APKĀRTNE

Vispārīgs apskats

 

Priekule un tās apkārtne atrodas Rietumkursas augstienē. Augstākā virsotne ir Krievu kalns (pie Embūtes). Daudzie kalni, sīkie ezeriņi un upes piešķir šim apvidum īpatnēju skaistumu. Rietumu daļa pakāpeniski pazeminās. Te mazāk nokrišņu nekā austrumu daļā. Jūras ietekmē temperatūra ir maigāka un vienmērīgāka salīdzinājumā ar citām mūsu republikas daļām. Te aug daudz lapu koku: ozoli, liepas, kļavas, bērzi un apses. No skuju kokiem pārsvarā egles. Augsne un klimatiskie apstākļi labvēlīgi dārzkopībai. Galvenā saimniecības nozare ir lopkopība. Ūdensbaseinos tiek audzētas spoguļkarpas.

Priekulē un tās apkārtnē daudz vēstures un kultūras pieminekļu. Latvijas PSR Valsts vēstures muzejā un Liepājas Novadpētniecības muzejā glabājas akmens laikmeta cirvji, kas atrasti Dreimaņos un Stuteņos, krama katls, šķēps un akmens cirvis, kas atrasti Garožos, septiņi bronzas laikmeta bronzas kara cirvji un divas bronzas aproces, kas atrasts Kalējos un Jūdu grantsbedrēs atrasts bronzas uzmavas cirvis.

Priekules apkārtnē reģistrēti divdesmit septiņi pilskalni un astoņpadsmit I-XII gs. senkapu lauki. Pilskalnos un pilenēs senie kurši paglābās no pašu cilšu nedraugiem, bet galvenokārt no ārējiem ienaidniekiem. IX-XI gadsimtā Kurzemes piekrastē siroja vikingu karapūļi, kas kuršu pretestību tomēr nav varējuši salauzt. XIII gs. vācu iebrucēji pakļāva vietējās ciltis.

Slavenas ir Priekules 1905. gada revolūcijas dalībnieku, tāpat arī 1919. gada latviešu sarkano strēlnieku cīņas. 1944. un 1945. gadā te notika niknas kaujas starp tā saucamajā “Kurzemes katlā” ielenktajām vācu fašistu armijas daļām un Padomju Armijas cīnītājiem, ko atbalstīja Kurzemes partizāņi. Pēc kara sācies straujš jauncelsmes darbs. Atjaunota un paplašināta rūpniecība. Priekulē un tās apkārtnē darbojas trīs vidusskolas, četras astoņgadīgās skolas, septiņas septiņgadīgās skolas un trīs pamatskolas, četrpadsmit kultūras nami, daudzas bibliotēkas.

PRIEKULE

Attālums pa dzelzceļu no Priekules līdz Rīgai – 192 km, līdz Liepājai – 41 km. Priekules pilsētas teritorija bijusi apdzīvota jau sen. Uz to norāda daudzas senvietas: Drunkas kalns, I-IV gs. kapu kalniņš pie Jaunarāju mājām, V-VIII gs. senkapi pie Elku – Ķezēnu mājām un pie Mazdrīviņu mājām, IX–XII gs. senkapi pie Drīviņu un Ozolu mājām, IX-XII gs. ugunskapu lauks pie Beltiņu mājām, senas kapenes pie Kalēju mājām u.c.

Lielā Tēvijas kara laikā Priekules pilsētas lielākā daļa tika izpostīta. Tagad pilsēta pilnīgi atjaunota.

Priekules novads pirmo reizi minēts 1483. gadā, kad ordeņa mestrs Borhs pie Priekules (Virgas) upes feodālim Klausam Korfam izlēņo lielu zemes gabalu. Šā feodāļa pēcteči pēc Liepājas – Romnas dzelzceļa izbūves (1871. g.) ap Priekules staciju iznomā zemes gabalus. Izveidojas biezi apdzīvota vieta. 1922. gadā tā kļūst par miestu un beidzot par pilsētu. Pilsētas tiesības Priekulei piešķirtas tikai 1927. gadā.

Priekule ir dārzu pilsēta. Vairākās ielās izveidoti dekoratīvi stādījumi. Gar Priekules un Valtas (Dobeles) upīti izveidoti parki. Pilsēta atrodas 65 m virs jūras līmeņa. Mazliet viļņainais Priekules reljefs ziemeļu virzienā pamazām paaugstinās. Vienstāva mājiņu vidū izceļas vairākas lielas mūra ēkas – partijas rajona komitejas nams, vidusskola, slimnīca, rūpkombināts, dzīvojamās mājas. 1. vidusskola iekārtota bijušā Priekules barona Korfa jaunajā pilī. Bijušais pils parks Priekules upes krastos pārdēvēts par 1905. gada parku revolūcijas upuru piemiņai. Priekules muižnieki Korfi bijuši sevišķi nežēlīgi pret latviešu zemniekiem un strādniekiem. Pēc Korfu norādījuma, soda ekspedīcija 1906. gada janvārī pils parkā nošāva 30 revolucionārus. Daudzi revolūcijas dalībnieki no Purmsātiem, Gramzdas un Kalētiem nošauti aiz Priekules muižas parka, pļaviņā pie Blieķiem. Kņuipju mežā nošauts revolucionārs Graiksts no Purmsātiem. Daži revolucionāri nošauti netālu no Mazgramzdas, daži – Priekulē. Soda ekspedīciju vadīja vietējie muižnieki – grāfs Kaizerlings no Vecpils un Dāmes muižas barons Šrēders. Vācu fašistiskie okupanti 1941. – 1944. gadā nobendējuši daudzus priekuliešus – Jāni Mami, Andreju Priedi, Kārli Krūzi, Jāni Feldmani, Žani Zīvertu un citus.

Priekules vecās pils 1688. gadā celtie vārti ir arhitektūras piemineklis.

Padomju laikā strauji aug Priekules rūpniecība. Plaukst arī kultūras dzīve. Priekulē darbojas kultūras nams. Iznāk laikraksts “Komunists”. Pilsētā ir vairāki veikali, aptieka, sviesta fabrika, dzirnavas, limonādes cehs, rūpkombināta mehāniskā darbnīca, koku apstrādāšanas un komunālo pakalpojumu darbnīca. Lielākais uzņēmums pilsētā ir modernā ķieģeļu un drenu cauruļu fabrika. Tā izmanto vietējos mālu krājumus, kas ir ļoti lieli. Priekules ķieģeļu fabrika pēc restaurēšanas ražos 9 miljonus ķieģeļu gadā.

Lielā Tēvijas kara laikā kritušajiem padomju karavīriem Priekules – Gramzdas ceļa malā uzcelts piemineklis.

Priekulei iet cauri Liepājas – Možaiku dzelzceļa līnija. No Prikules atzarojas dzelzceļš uz Klaipēdu – Kaļiņingradu. Astoņi lielceļi un šosejas Priekuli saista ar citiem novadiem.

MARŠRUTI pa PRIEKULES APKĀRTNI

1.maršruts

Priekule – Elkuzemes st. (10 km) – Vaiņode (7 km) – Meldzere (10 km) – Dēsele (6 km) – Bakūze (2 km) – Vībiņi (1 km) – Embūte (6 km) – Krievu kalns (3 km) – Vārķe (5 km) – Elkuzeme (3 km) – Sīļi (2 km) – Priekule (7 km).

Maršruta kopgarums – 62 km

Dabas ainavu ziņā šis ir jaukākais maršruts. Lielceļš vijas paralēli dzelzceļam un šķērso samērā augstu ūdensšķirtni. Ceļā pie Sīļiem, Elkuzemes stacijas, pie Augustiem un Ruņas redzami nelieli ezeriņi un upītes. Netālu no Elkuzemes stacijas atrodas skola. Apkārtne kļūst arvien augstāka, vietumis sasniedzot 150 -160 m.

Vaiņodes strādnieku ciemats atrodas ļoti gleznainā apkārtnē. Pakalni te mijas ar gravām un mežiem. Vaiņodē jau no 1902. gada celtas vasarnīcas. Te iekārtota sanatorija. Buržuāziskās Latvijas laikā Vaiņodes sanatorijā atpūtās un ārstējās vienīgi bagātnieki. Vācu okupācijas laikā sanatorijā “atpūtās” fašistiskās Vācijas virsnieki un viņu sievas. Turpretī tagad Vaiņodes sanatorijā ārstējas mūsu dzimtenes darbaļaudis. Sanatorijas galvenā ēka ir bijušās Lielbātas muižas pils, kas celta 1905. gadā, bet pārbūvēta 1912. gadā. Pēdējā pārbūve veikta 1928. – 1932. gadā. Sanatorijā ir 175 vietas. Te strādā 5 ārsti, 12 medicīniskās māsas un 29 sanitāri. Sanatorijai ir palīgsaimniecība ar 180 ha zemes. Sanatorijai visapkārt plešanas krāšņs parks un meži. Skaista ir Valdas (Bātas) grava Vaiņodes ciema rietumpusē.

Vaiņodē ir kultūras nams, vidusskola, septiņgadīgā (Kalna) skola, slimnīca. Tiek celta internātskola. Rajona rūpkombināts Vaiņodē atvēris mehānisko darbnīcu, materiālu sagatavošanas, galdnieku un šūšanas darbnīcu. Darbojas arī augļu pārstrādāšanas, gaļas un desu darbnīca, maizes ceptuve. Rosīga ir ciemata kultūras dzīve. Pie rūpkombināta darbojas jauktais koris un sieviešu koris, kā arī deju kolektīvs.

Bātas novads minēts jau 1253. gadā. Uz bijušās Bātas muižas zemes pie Lentiņu upītes iztekas apmēram 3 km uz ziemeļiem no Vaiņodes stacijas atrodas Bātas pilskalns. Rietumdaļā pilskalnu no apkārtējā līdzenuma atdala uzbērums un grāvis. Uzbērumu klāj vienveidīgi akmeņi, kādu ir daudz arī ezerā. Pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai (1795. g.) Vaiņodes apkārtnes zemes pakāpeniski sagrāba cara armijas ģenerālis Osten – Sakens ir kā par nopelniem 1812. gada karā pret Napoleonu. Sagrābto zemju centrā Osten – Sakens izveidojis Lielbātas pilsmuižu, bet tai apkārt 6 mazākas muižas: Vecbātu, Jaunbātu, Mežmuižu, Augusti, Gulbeni un Mācītājmuižu. Bātas ciems izveidojās ap 1900. gadu. Šai laikā risinājās Liepājas kara ostas būve. No Bātas un Vaiņodes uz Liepāju tika izvests daudz būvmateriālu – koku, akmeņu un ķieģeļu. 1925. gadā abi ciemi apvienoti.

Vaiņode atbrīvota no vācu okupantiem 1944. gada 9. oktobrī. Atbrīvošanas cīņās kritušie padomju karavīri guldīti brāļu kapos pie Vaiņodes sanatorijas, pie dzirnavām un pie stacijas, kur viņiem uzcelts piemineklis.

No Vaiņodes sanatorijas gar Bātas baznīcas drupām un gar Letīžas upi dodamies uz Dēseli, Bakūzi un Vībiņiem. Riteņbraucēji var aizbraukt līdz Meldzerei, kur par skolotāju strādājis jaunlatviešu kustības darbinieks Andrejs Spāģis. Tālāk var doties uz Dēseli un Bakūzi. Apvidus ir kalnains, apaudzis ar mežu. Pie bijušās Vībiņu muižas atrodas V-VII gs. senkapu lauki. Tūristi, kas vēlas, no Meldzeres var doties uz Nīgrandi vai Nīkrāci.

Dēselē apskatāmas padomju saimniecības “Embūte” dzirnavas, kas celtas 1905. – 1907. gadā. Akmens cirvji, kas atrasti Dēselē, liecina, ka tā bijusi apdzīvota jau ļoti sen. Bijušās Bakūzes muižas centrā redzama barona Ropa XIX gs. vidū celtā dzīvojamā māja, kur tagad atrodas Embūtes septiņgadīgā skola, kam apkārt plešas parks. Bijušā Vībiņu muižā atrodas padomju saimniecības “Embūte” kantoris, Embūtes ciema padome, medpunkts, bibliotēka, tautas nams. Embūtes padomju saimniecības teritorijā atrodas V-VIII gs. senkapi. No Bakūzes uz Embūti var doties arī caur Krustkalniem, kur atrodas vecas dzirnavas.

No Embūtes ciema padomes uz slaveno Embūtes kuršu pils vietu ceļš iet pa skaistu apvidu. Embūtes pilskalns bijis vidēja lieluma nocietinājums ar 50×60 m lielu plakumu. Plakums paceļas 26 m pār apkārtni. Kalna austrumu un rietumu puse ir stāva, ziemeļos un dienvidos ir divi grāvji un trīs uzbērumi. Lai upes gultni pievirzītu tuvāk pilskalnam, arī rietumu pakājē rakts uzbērums, kas saukts par Joda dambi. Pilskalns apaudzis ar kokiem. Atskaņu hronika stāsta, ka pēc tam, kad vācu iebrucēji ap 1244. gadu bija nostiprinājušies Kuldīgas pilī, kurši bija spiesti vācu iekarotājus uzņemt arī savā pilī. 500 m uz dienvidiem no Embūtes kuršu pilskalna Kursas bīskaps Indriķis uzcēla sev mūra pili, kas nopostīta ap 1702. gadu. XVIII gs. uzcelta jauna pils, kas 1919. gadā nodegusi.

No pilskalna paveras plaši skati uz pilsdrupām, kas ir arhitektūras piemineklis, uz Vilka gravu, “Velna klēpi” un uz 1684. gadā celto baznīcu. Kāda teika stāsta, ka velns gribējis appludināt ieleju starp kuršu pili un vācu ordeņa pili, jo piļu valdnieki nav varējuši satikt. Velns sācis celt Joda dambi. Kad viņš nesis pēdējo zemes klēpi, iedziedājies gailis. Velns zemes klēpi nometis pie mācītāja mājas, kur izcēlies “Velna klēpis”. No šejienes jauks skats uz Embūti. Ziemeļaustrumos no Embūtes sākas platā un skaistā Šķerveles senleja, kas stiepjas no Briņķu ezera līdz Nīkrācei. Teiku par pēdējo Embūtes kuršu virsnieku Induli un vācu jaunavu Āriju Rainis izmantojis drāmā “Indulis un Ārija”.

Krāšņa apkārtne ir pie Pavāriem, pie Pilskalniem un Upuru kalna. Ar šīm vietām saistās dažādi nostāsti. Kalnus citu no cita šķir ielejas un gravas. No Embūtes dodamies uz Krievu kalnu. Trešajā kilometrā atrodas Krievaišu (Krieviņu) mājas, bet labajā pusē paceļas 190 m augstais Krievu kalns. Tam nav parastā kalna konusa, tāpēc grūti to atšķirt no pārējiem uzkalniem. Skaidrās naktīs no Krievu kalna saskatāmas Liepājas bākas uguni. Aizputes virzienā daudz ezeriņu. Ceļš caur Varķi, kur atrasti akmens cirvji, Elkuzemi, Sīļiem un Priekuli vijas pa paugurainu apvidu.

2. maršruts

Priekule – Minki (4 km) – Elku kalns (2 km) – Asīte (3 km) – Krievu kalns (7 k m) – Dinsdurbe (4 km) – Sudmaļi (3 km) – Nodega (5 km) – Vārtāja (4 km) – Krote (7 km) – Bunka (8 km) – Usaiķi (4 km) – Ordanga (4 km) – Knīveri (4 km) – Priekule (3 km).

Maršruta kopgarums – 62 km.

Pārgājienu sākam no Priekules pilskalna pie Ķerru mājām un pēc azimuta ejam pa paugurainu apvidu. Virzīdamies uz Žibaļiem, Vecvagariem, Minkiem un uz Elku kalnu, šķērsojam Priekules (Elkas) upīti. Apkārtnē vairāki ezeri. Nepieredzējuši tūristi var iet pa Vaiņodes lielceļu līdz Ašmiem, un tad pa kreisi pagriezties uz Kūlupjiem un Elku. Kalnu grēdā, kas stiepjas l/a “Liesma” teritorijā, bijušās Elku muižas pļavas vidū cits citam blakus atrodas trīs kalni. Augstākais no tiem ir vidējais (18 m). To dēvē par Elku kalnu. Te kādreiz bijusi nocietināta vieta. Kalna rietumos redzams grāvis ar uzbērumu. Kalna ziemeļu pakājē atrodas četrstūraina, apmēram 20 m gara un tikpat plata mākslīga ūdenskrātuve. “Elkene” minēta 1253. gada senrakstos.

Divi kilometri uz ziemeļiem no Elku kalna netālu no Asītes ciema padomes tuvumā atrodas Asītes pilskalns, kas apaudzis ar ozoliem un bērziem. Pilskalns novietojies uz zemes raga Tiltnieku māju pļavā pie strautiņa, kas ietek Priekules upē. Strautiņš agrāk bijis aizdambēts. Tas tek apkārt pilskalnam. Pirms pārdesmit gadiem raktie zivju dīķi rietumos no pilskalna tagad tiek atjaunoti. Pilskalns paceļas 12 m pār apkārtējām pļavām.

Apmēram 3 km uz austrumiem no Asītes pilskalna pie Spingu mājām Elkas upītes un strauta satekā atrodas Spingu pilskalns. Uz ziemeļiem no bijušās Audaru muižas paceļas Priežu kalns. Senatnē te stāvējušas karātavas. Jaunarāju tuvumā saglabājies I-IV gs. kapu kalniņš. IX-XII gs. senkapu lauks atrodas arī pie Vilku mājām. Pie Grāvniekiem ir IX-XII gs. ugunskapu lauks, kas daļēji izpētīts.

Asīte (Assiten) minēta jau 1253. gada Kurzemes dalīšanas aktā. Asītes ciema centrā atrodas ciema izpildu komiteja, kultūras nams un septiņgadīgā skola. No Asītes dodamies uz Krievu kalnu, no turienes pa Aizputes ceļu uz Dinsdurbi. Šo maršrutu var paplašināt ziemeļu virzienā un doties uz Zepeni, tālāk gar Tīreļa ezeru, Zepenes ezeru, Blažģu ezeru un Piena ezeru un Vārtāju. No Dinsdurbes ejam rietumu virzienā caur Sudmaļiem, Dzeņiem, Nodegu pa mežainu apvidu uz Liepēniem, Vārtāju un gar Vārtājas upi uz Krotes ciema padomi.

Kur Vārtājas upi šķērso Priekules – Aizputes lielceļš, jaukā apvidū atrodas Krotes ciema padomes izpildu komiteja, kultūras nams, septiņgadīgā skola, ambulance, veikals, dzirnavas. Starp dzirnavu upīti un Vārtāju ir jauks parks.

Krotes skola izvietojusies muižas pusotrstāva ēkā. Krotes pagastskolā mācījies Kronvaldu Atis. Pie skolas piestiprināta piemiņas plāksne. Ceļš dažus kilometrus ved pa Vārtājas labo krastu. Dodamies pa to uz Brietuļiem un uz Bunkas ciema padomi pie Vārtājas upes. Te atrodas Bunkas dzirnavu ezers. Ezera malā plešas parks. Aiz dzirnavām redzamas grantsbedres, kurās atrasti V-VIII gs. senkapi. V-VIII gs. un IX-XII gs. senkapi atrodas arī pie Kalniņu mājām un citur.

Caur Ordangu un Vaitniekiem dodamies uz Priekuli. Apkārtnē daudz kalnu un ezeru. Šaipus Ordangas Staļina l/a teritoijā starp Bumbuļu un Gaiļu mājām atrodas Gaiļu kalns. Te kādreiz bijusi nocietināta vieta. 1905. gadā revolucionāri nodedzināja maršrutā minēto Ordangas muižu un citas muižas, kā arī nošāva Meženieku baronu.

Vietējo revolucionāru vadītājs bija Strauss no Bunkas. Viņu sagūstīja un pakāra pie telefonu staba lielceļa malā, kurš ved no Priekules MMS uz Purmsātiem. Strauss apglabāts Bunkas Usaiķu kapos. Uz kapa uzcelts granīta piemineklis.

3. maršruts

Priekule – Liepkalni (4 km) – Ozoli (5 km) – Virga (3 km) – Silenieki (9 km) – Paplaka (3 km) – l/a “Pionieris” (3 km) – Paplakas pilskalns (2,5 km) – Priekule (8,5 km).

Maršruta kopgarums – 38 km.

No Kirova ielas nogriežamies pa kreisi uz lielceļa, kas ved uz bijušo Jūles muižu. Pie Liepkalniem ceļa krustojumā vēlreiz pagriežamies pa kreisi uz Asītes – Virgas lielceļa. Šķērsojam Lošas upi un Melnupi. Aiz Ozoliem nogriežamies pa kreisi uz bijušo Virgas muižu. Pa ceļam apskatām l/a “Komunists” laukus un fermas. Netālu augstā vietā paceļas 300 gadu vecas mūra vējdzirnavas. Lai ūdens neskalotu mūri, tas apšūts ar skaidām. Dzirnavas darbojušās līdz 1936. gadam. Bijušā barona Noldes 1910. gadā celtajā pilī tagad atrodas Virgas septiņgadīgā skola. Skola te iekārtota 1933. gadā. Virgas ciemā atrodas tautas nams, pienotava (kādreizējā muižas staļļu ēkā, kas celta pirms 100 gadiem), veikals, aptieka. Vienu kilometru uz ziemeļiem redzama apmēram pirms 200 gadiem celta ēka, kurā atrodas ciema padomes izpildu komiteja, kolhoza “Komunists” kantoris un sakaru nodaļa. Tālāk redzamas 1772. gadā celtās Virgas baznīcas drupas. Vācu okupanti atkāpjoties 1945. gadā baznīcu uzspridzinājuši.

Pa Grobiņas ceļu nonākam pie Vārtājas upes. Te ir upes viskrāšņākais posms. Labajā krastā pie Kalneniekiem un Znotiņiem redzams varens kalns – Vārtājas pilskalns, ko vietējie sauc par Elku kalnu. Pilskalns atrodas zemes ragā starp Vārtāju un avotainu gravu. Tas atdalīts ar dieviem grāvjiem un uzbērumu. Pilskalna plakums aizņem 5600 m2 lielu platību. Vārtājas pilskalnam bijusi liela nozīme aizsardzībā. Te risinājušās daudzas asiņainas kaujas ar dažādiem iebrucējiem.

Tālāk ejam līdz Priekules – Liepājas dzelzceļam pa Vārtājas senlejas labo krastu, kas vietām paceļas 40 m virs upes līmeņa. Vārtājas 1-2 km platā ieleja, ko sauc par “lanku”, ir ļoti auglīga, tādēļ tā biezi apdzīvota. Pie Sileniekiem jāpārceļas pāri Vārtājai. Dodamies uz bijušo Paplakas pili. Pils Lielajā Tēvijas karā nopostīta. Pils parkā atrodas priede, kurā iegriezts krusts. Pie tās Virgas barona Noldes dēli nošāvuši revolucionāru Žani.

Apmēram 2 km aiz Paplakas atrodas l/a “Pionieris” kantoris. Kantora apkārtnē daudz košuma krūmu, puķu un augļu koku. Sastopami arī vairāki simtgadīgi ozoli. Tālāk pāri dzelzceļa līnijai un Melnupei ejam uz Paplakas pilskalnu. Pilskalns atrodas 1 km uz dienvidrietumiem no Paplakas stacijas pie Pilenieku mājām Purmsātu ciema padomes teritorijā, Priekules upes un strauta saderā. Pilskalns apaudzis ar mežu. Upe, mezdama līkumu, graužas zem pilskalna. No pakalna plakuma palikusi vairs tikai rietumu mala un 6 m augstais uzbērums dienvidu pusē. Kultūras slānis pilskalnam neparasti dziļš – 3 m.

Paplakas vārds (Plakakte) senrakstos minēts 1422. gadā, bet pilskalns – 1253. gadā. No Paplakas pilskalna dodamies uz 1 km attālo Paplakas dzelzceļa staciju. Lielā Tēvijas kara laikā vecā stacijas ēka nopostīta. Tagad uzcelta jauna. Maršruts noslēdzas Priekulē.

4. maršruts

Priekule – Mazgramzda (7 km) – Trekņi (4 km) – Dižgramzda (2 km) – Trekņu pilskalns (4 km) – Diždāmes (3 km) – Aizvīķi (6 km) – Lanku pilskalns (8 km) – Kalši (3 km) – Lanka (5 km) – Plepji (4 km) – Timbari (5 km) – Biržu pilskalns (1 km) – Mazgramzda (3 km) – Priekule (7 km).

Maršruta kopgarums – 62 km.

Maršrutā ļoti daudz senvietu. Gramzdas – Skodas lielceļa kreisajā pusē brāļu kapos uzcelts piemineklis Lielajā Tēvijas karā kritušajiem padomju karavīriem. Otrā pusē ceļam atrodas kūdras purvs. Te meklējams sākums Birkstalas upei, pa kuras kreiso krastu iet mūsu maršruts. Gramzdas ciema padomes teritorijā pie Saulītenes mājām Pilspurva vidū paceļas nocietināts pakalns – Pilspurva kalns. 7 km tālāk skaistā vietā pie Ruņas upes gravas atrodas bijusī Mazgramzdas muiža. Tagad te ir padomju saimniecības “Priekule” II nodaļas kantoris un Gramzdas Tautas nams.

Caur Pavarišķiem, kur atrodas Priekules patērētāju biedrības veikals, pāri Birkstalai caur bijušo trekņu muižu, kur tagad ir kolhoza zirgu novietne un klēts, dodamies uz Dižgramzdu. Te redzami 1944. gadā nopostītās pils mūri. Divus kilometrus no šīs vietas Priekules – Skodas ceļa malā 1872. gadā celtā ēkā atrodas Gramzdas ciema padome. Nesen celtā mājā iekārtots l/a “Zelta druva” kantoris un kolhoza klubs. 1952. gadā “Zelta druvā” izveidoti plaši dārzi un zivju dīķi. 1953. gadā iekārtota ferma 100 liellopiem. Pie Dižgramzdas kapsētas atrodas pilskalns. Pie Dārznieku mājām atrasts IX-XII gs. ugunskapu lauks, kas daļēji izpētīts 1931. gadā. Gramzdas ceļu krustojumā redzami 1944. gadā nopostītās baznīcas mūri. Saglabājies vienīgi tornis. Gramzdas centrā atradusies arī vecā skola, kurā 17 gadus (līdz 1905. gadam) strādājis pazīstamais rakstnieks revolucionārs Eduards Zilberts (Sudrabu Edžus).

Apmēram divus kilometrus no vecās skolas netālu no Ruņas upes Priedniekos 1945. gadā iekārtota tagadējā Gramzdas septiņgadīgā skola. Ruņas kreisajā krastā padomju saimniecības “Priekule” lauku vidū pie Vecvagaru mājām atrodas Gramzdas (Pretceles, Treņķu) pilskalns, kas vēstures dokumentos minēts jau 1253. gadā. Pilskalns novietojies uz 50 m plata zemes raga un paceļas pār apkārtni tikai 4 m, tomēr pieskaitāms pie lielākajiem nocietinājumiem Kurzemē.

No Gramzdas pilskalna uz Aizvīķiem dodamies gar l/a “Padomju Latvija”, kas atrodas pa kreisi no ceļa, un gar l/a “Sarkanais partizānis”, kas atrodas pa labi no ceļa. Pie Vidvides upes apmēram 1 km no ceļa kreisajā pusē paceļas divi pilskalni. Vidvides labajā krastā atrodas Dāmes pilskalns. Pilskalna plakuma austrumdaļā paceļas 5 m augsts uzbērums ar grāvi. Aiz tā dienvidpusē ir vēl otrs uzbērums. Dāmes muižas īpašnieks Šrēders bijis sevišķi nežēlīgs pret revolucionāriem. 1905. gada soda ekspedīcijas laikā pēc viņa rīkojuma Aizvīķu pagastā nošauti 9 cilvēki. Nošauts arī skolotājs Sīmanis Kārkliņš, kas mācījis revolucionāras dziesmas un ļāvis revolucionāriem pulcēties skolas telpās. Vidvides pretējā krastā paceļas otrs pilskalns – Aizvīķu pilskalns. Tas atrodas lēzenā uzkalnā ar apmēram metru augstu uzbērumu. Apkārt uzbērumam stiepjas sekls grāvis. Apaļā plakuma diametrs 32 m. Uz plakumu no dienvidiem ved 3 ieejas. Domā, ka te bijusi kulta vieta. Rietumos no pilskalna paceļas ozoliem apaudzis kalniņš. Arot te atrasti ieroči un rotaslietas.

Pie l/a “Sarkanais partizānis” Tiltiņu mājām atrodas IX-XII gs. ugunskapu lauks, kas 1940. gadā daļēji izpētīts. Vidvides upē sastopamas foreles. Vienu kilometru no pilskalna atrodas Aizvīķu ciema padome, tautas nams un septiņgadīgā skola. Te plešas skaists parks, kur sastopamas retas koku sugas.

No Aizvīķiem maršruts ved uz Kalšiem, kas atrodas Dienvidkursas augstienē. Kalšu apkārtnē daudz pakalnu un ezeru. Lielākais ezers – Kalšu ezers atrodas tieši uz republikas robežas.

2,5 km no Kalšiem pie Vecpakuļu mājām atrodas Lanku pilskalns. To ietver divi grāvji. Dienviddaļā redzami uzbērumi, kam pusloka veids. Ieeja atrodas ziemeļu pusē. Pilskalna ziemeļdaļā tek strauts. Plakums apaudzis ar egļu mežu. Starp eglēm redzami resni ozolu celmi. 1,5 km uz ziemeļrietumiem no pilskalna atrodas bijusī Lanku muiža. Domājams, ka tā ir 1253. gada aktā minētā Loke.

No Lankas dodamies uz 3 km attālo Vaiņodi un atgriežamies Priekulē. Var izvēlēties īsāku maršrutu – caur Plepjiem un Timbariem gar Ruņas upi un Kaltes un Biržu pilskalnu caur Mazgramzdu atgriezties Priekulē. Ja šis posms jau ir pazīstams, caur Plepjiem un Bražiem var doties uz 3 km attālo Elkuzemes staciju, no kuras līdz Priekulei ir 10 km.

Biržu pilene ir neliels kalniņš, kas tagad norakts. Tas atrodas Ruņas labajā krastā apmēram 3 km no Mazgramzdas. No Biržu pilenes 1 km uz dienvidiem atrodas Kaltes pilskalns, kas apaudzis ar kapu kokiem un krūmiem. Tam ir 3 m augsts uzbērums dienvidu pusē. Uzbēruma austrumdaļā redzama sena ieejas vieta. Pilskalns izveidots uz zemes raga, kas radies starp Ruņas upi un kādu strautu. Strauts izgrauzis dziļu, skaistu gravu ar 10 m augstām, stāvām kraujām.